laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura bija gluži apjukusi. Kas gan Persijam atgadījies, kāpēc viņa nebija blakus? Vai viņš bija palicis mis Mērijas istabā — vai arī viņam kas noticis ceļā uz pagātni? Vai viņš kaut ko bija izdarījis nepareizi? Vai varbūt viņa pati beigu beigās bija pieļāvusi smagu kļūdu? Iedomājoties vien, Laurai aizrāvās elpa.

Meitene tramīgi pavērās visapkārt. Viņa atradās skraja meža malā zem krāšņa skābarža, kura lekni zaļā lapotne sniedza veldzējošu ēnu. Tā noteikti bija Bendesmeža mala, jo kalnā, kas pacēlās dienvidrietumu virzienā,"slējās pils. Tā nepārprotami bija Rāvenšteinas pils, kaut arī izskatījās gluži citāda nekā viņai pazīstamais siluets: sienas nebija apvijusi efeja, un no raupjiem laukakmeņiem darinātos mūrus neklāja apmetums. Lielais tornis bija vismaz piecus metrus augstāks, nekā Laura bija radusi redzēt. Torņa galā mastā plīvoja viņai nepazīstams karogs. Cietokšņa ziemeļrietumu pusē slējās sastatnes. Acīmredzot celtniecība vēl nebija pabeigta, tas nozīmēja, ka viņi vismaz nebija atklīduši pārāk tālu pagātnē. Turklāt ceļojums sapnī bija atvedis viņu uz pareizo vietu, kaut arī labu gabaliņu no pils. Bet vai laiks būs trāpījies izdevīgs?

Laura sarāvās, izdzirdusi čaboņu. Viņa pārsteigta metās apkārt. Krūmos aiz muguras kaut kas kustējās! Meitene izbijusies aizturēja elpu, bet, iekams viņa paguva reaģēt un paslēpties, zari pašķīrās, un no aizsega iznāca jauns vīrietis. Tas bija Persijs Valjants, kā Laura atvieglota ieraudzīja.

— Parbleu⁹! — sporta skolotājs nesavaldīgi nolamājās, atbrīvodams tērpu no nolūzušiem zariem un sakaltušām lapām. Spalva pie viņa cepures šūpojās pie katras kustības. — Esmu nu gān es nožēlojams lempis!

— Ei, ei! — Laura uzjautrināta viņā paskatījās. — Nevajag taču skaisties tikai tāpēc, ka piezemējies brikšņos!

— Ko tu neteiksī! — Persija seja sadrūma arvien vairāk un vairāk. — Ne jau tāpēc es niknojos! Taču, ja nākamrreiz kopā dosimies sapņu ceļojumā, tad labak gān butu sadoties rrokās, lai mes nokļutū tai pašā vietā, d’accord, mademoiselle¹⁰?

Laba doma — bet vai Persijam nudien vajadzēja tik traki uztraukties par to, ka viņi nebija nolaidušies pagātnē tieši viens blakus otram? Laura neizpratnē viņu nopētīja un beidzot atskārta sargātāja dusmu patieso cēlieni: lauta, ko viņš internātā, sākoties ceļojumam, bija uzkāris uz pleca, bija pazudusi bez pēdām. Vai nu tā vispār nebija devusies līdzi ceļojumā laikā un telpā — vai arī noslēpumainā veidā pazudusi.

— Ak, sasodīts! — Laura izbijusies novaidējās, jo kas gan bija muzikants bez instrumenta? — Kas noticis?

Persijs apjucis saviebās. — Man vajadzēja to iedomāties. Sapņu ceļojumos varr paņemt līdzi tikai tos prriekšmetūs, kas atrodas ciešī pie kerrmeņa. Rrotaslietas un tamlīdzīgi. Visi parrējie paliek sākuma vietā, kā jau pats vairrakkart esmu pārrliecinājies. Biju cerrējīs, ka arr lautu būs citadī — bet nu visas crerības vējā!

— Un ko lai mēs tagad darām? Tad jau nāksies par plānu aizmirst, vai ne?

— Nebūt ne! — Skolotājs pašpārliecināti pasmaidīja un atmeta ar roku. — Neiesim jau tādas ķezas dēļ atteikties no visa pasākuma. Nāc — dosimies tieši lauvas midzenī. Gan jau man kaut kas ienāks prrātā.

Meitene noraizējusies pievērsa skatienu debesīm — Persijam nu gan bija nervi! Kaut nu viss izdotos labi!

Tā kā sporta skolotājs jau soļoja pils virzienā, Laurai gribot negribot nācās sekot, ja viņa negribēja palikt Bendesmeža maliņā.

Jau pēc dažiem soļiem no visām porām izspiedās sviedri. Kaut ari saule jau sen vairs neatradās zenītā un bija pavērsusi savu taku uz rietumu pusi, tā vēl aizvien tikpat stipri dedzināja pie mākoņiem klātajām debesīm. Gaiss virmoja un šķita vai nokaitēts, un pat daudzo koku ēnā, kas auga gar ceļu, Laura gandrīz neizjuta vēsumu. Acīmredzot viņi bija nokļuvuši tieši karstākās vasaras vidū. Viņa labprāt būtu noņēmusi bereti, bet tas diemžēl nebija iespējams. Tā nu Laura svīzdama klunkuroja uz priekšu.

Laukos labība viļņoja vēja svelmainajā dvašā, taču pļavās gandrīz visur bija pabeigta pļauja. Laurai nāsīs iespiedās svaiga siena smarža, skanēja aitu blēšana, un šur tur varēja dzirdēt iemaujamies govi vai iezviedzamies zirgu. Parastie lauku trokšņi — un tomēr kaut kas nebija lāgā. Tas viss izklausījās citādi, nekā ierasts.

Pagāja kāds brīdis, līdz meitene atskārta, ka viņu traucē motoru trokšņa trūkums. Nebija dzirdams ne automobilis, ne traktors, ne motocikls un arī ne lidmašīna. Laura neviļus pašūpoja galvu. Cik dīvaini, ka viņa jau tiktāl bija pieradusi pie civilizācijas trokšņa, ka tā neesamība jau likās traucēklis!

Laura pavērās visapkārt. Skatienu neaizšķērsoja neviens elektrības stabs, neviens augstsprieguma vads, nekur nebija manāmi asfaltēti ceļi. Uz pils pusi vijās tikai bedrains, šķembām klāts ceļš. Tālumā, kur tas iznāca no meža, pacēlās apmetne, ko veidoja kāds ducis nabadzīgu būdiņu — droši vien-Rāvenšteinas ciems, kur Nežēlīgā bruņinieka dzimtzemnieki vadīja savas sūrās dienas.

Ciems, kurā bija mitusi nabaga Silva.