laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Ēdamzālē skolēnu rindas bija pašķidras. Vairākums rāvenštei-niešu nedēļas nogalē bija devušies uz mājām pie vecākiem, un te nekāda rosība nevaldīja. Arī pie skolotāju galda vīdēja robi. Profesors Aureliāns nebija ieradies, un no Dr. Tumšicka un Rebekas Taksas nebija ne vēsts. Toties mis Mērija un Persijs Valjants sēdēja savās vietās. Viņi draudzīgi uzsmaidīja Laurai, kad meitene, rokās balansējot paplāti, gāja uz savu vietu, un deva zīmi, ka grib ar viņu aprunāties. Stundu vēlāk pie profesora Aureliānā, ja Laura pareizi saprata žestu. Viņa neuzkrītoši pamāja un steigšus devās pie sava galda, kas bija trešais loga pusē, skatoties no ieejas.

No desmit galda biedriem bija ieradušies tikai četri: Lūkass, Kēvins, Kaja un viņa pati, pārējie skolēni bija aizbraukuši mājās. Kamēr Laura locīja iekšā otro vēršaci, Lūkass ziņkārīgi noskatījās māsā.

— No tā milzu lemura patiešām palika pāri tikai galva? — viņš vaicāja.

Laura steigšus norija kumosu. — Jā. Un esmu gluži droša, ka tā nezvēra galva tagad stāv vecajās kapenēs un izdveš tās šaušalīgās skaņas.

— Un skorpioni? Kas ar tiem notika?

Laura paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Varbūt sadega, varbūt arī ne. Vai varbūt pārvērtās par kaut ko citu, kas to lai zina?

Kaja bija nobālusi. Viņa acīmredzot pārdzīvoja par draudzeni.

— Oi, nē! — viņa skaļi novaidējās. — Es tavā vietā noteikti būtu nomirusi aiz bailēm! — Viņa līdzjūtīgi aplika roku draudzenei ap pleciem. — Kāda laime, ka tev nekas nenotika!

Laura viņai veltīja pateicīgu smaidu. — Nebija jau nemaz tik traki! Gan tu arī visu būtu izturējusi, esmu pilnīgi pārliecināta.

— Var jau gadīties. — Lūkass uzmeta Kajai nebēdnīgu smaidu.

— Tikai pēc tam bikses noteikti būtu jānes uz tīrīšanu!

Kajai atkārās žoklis. — Tu... tu... tu esi riebīgs! — viņa sašuta.

Lūkass jau gribēja atbildēt, bet aprāvās, uztvēris Lauras brīdi-nošo skatienu.

Kēvins visu laiku nebija teicis ne vārda un tikai uzmanīgi klausījies. — Bet ziņas par Septiņu mēnešu zīmogu jūs tā arī neatradāt, vai ne? — viņš beigās gribēja zināt.

Lauras sejai pārslīdēja vilšanās, un citkārt starojoši zilās acis sadrūma.

— Diemžēl ne, — viņa nomākta atteica. — Tas ir, ja neņem vērā to foliantu.

— Tu domā “Septiņu brālību”?

— To pašu. Vispār gan nav nekādas garantijas, vai tur tiešām kaut kas ir rakstīts par zīmogu. Man tikai tā liekas.

Lūkass izstiepa lūpas taurītē un pastūma augstāk brilles, kas bija noslīdējušas uz paša degungala. — Gan jau Reimārs fon Rāvenšteins nebūs to veco grāmatu ielicis dārgumu krātuvē bez sava iemesla. Nudien žēl, ka nevarējāt to paņemt līdz.

Māsas pierē ievilkās rūpju rievas. — Tev taisnība! — viņa nopūtās. — Un kas zina, ko pils kapelāns ar to sadarīja.

— Varbūt viņš pārdeva grāmatu? — Lūkass prātoja. — Nežēlīgais bruņinieks bija izdaudzināts skopuma dēļ, tā ka priestera atalgojums noteikti bija visai niecīgs. Tāpēc man liekas visnotaļ iespējams, ka viņš būtu izmantojis izdevību, lai nopelnītu pāris

sudraba gabalu. Vai ari... — viņš apklusa, aizdomājies raudzīdamies sev tieši priekšā, turklāt viņa pierē atkal ievilkās dziļa grumba.

Laura gaidoši paliecās uz priekšu. — Vai arī? — viņa nepacietīgi atkārtoja.

— Vai arī Nežēlīgais bruņinieks atklāja zādzību un svēto tēvu nekavējoties lika sodīt ar nāvi.

— Pēdējoreiz tu mums stāstīji kaut ko citu! — Kaja bija gandrīz vai sašutusi. — Tu apgalvoji, ka kapelānam bija jāmirst, jo viņš bruņiniekam pārmetis par tā dzīvesveidu, kas neesot bijis no dievbijīgajiem.

Lūkass nervozi nobolīja acis. — Labi, labi! Tā jau bija tikai hipotēze. Ja tu vispār zini, kas tas ir. — Viņš, protams, nenogaidīja Kajas atbildi, bet autoritatīvi paskaidroja: — Hipotēze ir nepierādīts pieņēmums, kas vēl tikai jāpierāda vai jāatzīst par nepatiesu — pielēca, trūcīgais koeficient?

Apaļīgā meitene neko neatbildēja, tikai sapīkusi noraudzījās Lūkasā. Iekšēji viņa noteikti vārījās, tas bija redzams no Kajas izskata.

Laura mierinoši aplika roku Kajai ap plecu un pievērsās brālim. — Nu tad izdomā līdz galam, vai tev ir taisnība vai nav, tu, ģēnij kvadrātā! — Viņas balsī bija jaušamas dusmas par Lūkasa plātīšanos. — Varbūt mums tas vēl palīdzēs?

Kēvins mēģināja izkliedēt saspringto gaisotni, kas piepeši gluži taustāmā veidā bija nolaidusies pār galdu, un, neīsti smaidīdams, pavērās visapkārt: — Un kā būtu ar mazu basketbola maču? Persija noguruma dēļ treniņš taču šonedēļ nenotika. Man liekas, mums pēc iespējas ātrāk vajadzētu atgūt nokavēto, lai skolas turnīra laikā nesanāktu mēsli, vai ne? Un pēc tam es jūs visus uzaicinu uz kolu.

— Liec taču mani vienreiz mierā ar savu stulbo kolu! — Lūkass iebrēcās, pielēca kājās, paķēra savu paplāti un ar pūcīgu sejas izteiksmi aizsoļoja uz trauku nodošanas leti.

Arī Laura piecēlās un atvainodamās pavērās Kēvinā. — Sorry, bet man diemžēl jau kaut kas ir sarunāts. Saspēlēsim citreiz, labi?

— Jā, nav problēmu.