Magacitli

Tarass nekad nebija īpaši interesējies par Saules sistēmas planētām ne bērnībā, ne jaunībā. Ģimnāzijā apguvis izvēles kursu astronomijā, viņš vairs nesapņoja par lidošanu uz tuvākajiem debess ķermeņiem, it īpaši tāpēc, ka tos visus apdzīvoja cilvēki un minūtes laikā bija iespējams sasniegt jebkuru planētu - izmantojot metro. Tomēr romantiskais zemieša un marsietes mīlas stāsts, ko aprakstījis senais vārda meistars Aleksejs Tolstojs, lika jaunietim citādi paskatīties uz dzīves realitāti, un viņam sagribējās apmeklēt Marsu, lai novērtētu tā iezīmes un salīdzinātu to ar Tolstoja aprakstīto planētu.

Pēc tam, kad hronoinstitūta Lielais Inks Ozols atklāja Zaru ar Saules sistēmas īpašībām, kas bija tuvas literārajām, bija iespēja apmeklēt šo invariantu un iepazīties ar Tolstoja stāsta varoņiem. Bet ne pašam Tarasam, ne viņa draudzenei nebija piekļuves transgressam, kas caurstrāvoja visus Laiku Koka Zarus, tāpēc idejas īstenošana apstājās. Nastja apsolīja kaut ko izdomāt un pazuda, neatbildot uz zvaniem. Pavadījis kādu laiku viens, Tarass aizlidoja uz Marsu.

Vispirms, metro viņu nogādāja uz vienu no meteoroloģiskā dienesta stacijām, kas kontrolēja planētas mākslīgi radītās atmosfēras augšējā slāņa stāvokli. No četrsimt piecdesmit kilometru augstma, viņš apbrīnoja grandiozo Tarsis plakankalni, kuras platība bija aptuveni trīsdesmit miljoni kvadrātkilometru un augstums desmit kilometru. Plakankalnes centrā bija aklai acij līdzīgs izlīdzināts senā vulkāna krāteris, kas faktiski bija radījis šo pacēlumu. Ap Tarsis visos virzienos izstiepās silei līdzīga ieplaka - sile ar skatu uz Argiras baseinu austrumos, ko bija radījusi milzu meteorīta nokrišana, Hriza un Asidacija līdzenumos un Polārajā baseinā, kā arī Arkādijas un Amazones līdzenumos ziemeļrietumos. Dabiski, ka uz Marsa virsmas ​​netika atrasti ne mākslīgi ne dabiski "kanāli". Bet pastāvēja plaša ieleju, kanjonu un ūdensteču sistēma. Gandrīz visi šo tagad sauso upju avoti bija uz Tarsis, un tas bija ļoti skaidri redzams no kosmosa. Pirms simtiem miljonu gadu Marsam bija bijusi blīva atmosfēra un milzīgs okeāns, kura dziļums dažās vietās varēja sasniegt divus kilometrus.

 Mūsdienās cilvēks uz Sarkanās planētas bija daudz ko izmainījis. Radīja atmosfēru, kuru varēja elpot, izkausēja polāro un zemes dzīļu ledājus, izplānoja ezerus, jūras un upes. Parādījās veģetācija - galvenokārt zilgani dzeltenā krāsā, meži un pļavas. Mežos tika palaisti dzīvnieki - no ezīšiem un vāverēm līdz āmrijiem, upēs un ezeros - zivis.

Ik pa brīdim acs pieķērās mirdzošajiem pilsētu un mazpilsētu kupoliem, elektroapgādes torņiem, orbītas liftu bālganajiem zobeniem. Bet visas šīs civilizācijas pazīmes neskāra dvēseli, jo tās uz Marsu bija zemiešu atnestas no ārienes. Šajā "dzimtajā" Visuma invariantā uz Marsa nekad nebija bijusi saprātīga autohtona civilizācija.

Palūkojies uz planētu no kosmosa augstumiem, Tarass nokāpa "no debesīm uz zemi" un uzkāpa vairāk nekā trīsdesmit kilometru augstajā slavenajā Olimpa vulkāna kalnā. Tomēr "uzkāpt" nebija pilnīgi precīzs vārds. Tarass netērēja laiku, kāpjot pa kalna nogāzi, kā to dara alpīnisti, viņš vienkārši tuvākajā apriņķa transporta mezglā paņēma antigravu un nosēdināja to kalna galā.

Tomēr vulkāns viņu ne ar ko nepārsteidza. Olimpa konusa pamatne bija tik plaša, ka izlīdzināja iespaidu par lielu augstumu. Turklāt horizonts uz Marsa - divreiz tuvāk nekā uz Zemes -  un atmosfēras nelielā refrakcija, neļāva no tālienes redzēt lielas reljefa formas visā perspektīvas krāšņumā. Vienīgais, kas apstiprināja vulkāna augstuma faktu, bija zems gaisa spiediens: Olimpa virsotnē nebija ko elpot. Atmosfēras biezums uz planētas, kas radīja nepieciešamo spiedienu uz virsmas, nepārsniedza desmit kilometrus.

Nedaudz vīlies, Tarass atgriezās mājās, Nastju nesazvanīja un tāpēc viņš palūdza audienci pie vectēva, kuru nebija redzējis divas dienas.

Viņi, tāpat kā pagājušo reizi, tikās UASS Drošības dienesta ģenerāleksperta darba modulī. Ždanovs vecākais izskatījās drūms un noraizējies un uzreiz nenovērsa uzmanību no domām: viņš bija iesaiņojies kokonkrēslā, izmantojot "astoņkāja" sistēmu sazinājās ar diviem desmitiem abonentu vienlaikus. Visbeidzot, viņš atstāja mentālās komunikācijas lauku, atlocīja kokonu, saberzēja ar plaukstām seju un paskatījās uz mazdēlu.

- Tu izskaties pēc sazvērnieka.

Tarass iekšēji nodrebēja, vispār nebrīnoties par vectēva gaišredzību. Viņš jautrā smaidā teica:

- Es cenšos saskaņot vēlmes ar iespējām. Pāvela uzacis uzlēca augšā.

- Tas ir kaut kas jauns. Iepriekš tu nepievērsi uzmanību tādiem sīkumiem kā iespēju trūkums. Vai arī tā ir kādas jaunkundzes vārdā Anastasija labvēlīgā ietekme?

Tarass gribēja pateikt, ka tieši Nastja viņu iedvesmoja īstenot ceļošanas projektu uz Tolstoja Aelitas realitāti, taču iekoda mēlē.

- Kā tev iet?

- Galva pagaidām vesela, - Pāvels pasmīnēja.

- Atradi savu bēgli?

- Kuru?

- Tu stāstīji, ka jums ir ārkārtas situācija: aizbēdzis kāds kvistors-uniformers, par savām kļūdām sodīts ar brīvības ierobežošanu.