Mana Cīņa

Jau 20. gadsimta priekšvakarā mākslas jomā sāka izpausties bēdīgi simptomi, kādus pirms tam Vācijā nemaz nepazina. Protams, arī senākos laikos atsevišķos gadījumos varēja konstatēt kļūdas mākslā — māksli­niecisko meklējumu iznākumā, kuram nākamās paaudzes tomēr, par spīti visam, varēja atzīt zināmu vēsturisku vērtību. Daudz ko šajā jomā var uzskatīt par apstrīdamu, tomēr kā strīda objekts tas bija tiesīgs pastāvēt, ko gan nevar teikt par pašreizējo gaumes degradāciju un izkropļošanu. Uz 20. gadsimta sliekšņa par to jau vairs nevarēja runāt. Tur bija darīšana nevis ar kļūdām, bet gan ar idejisku izviršanu. Runa bija par konkrētiem kultūras izviršanas simptomiem, kas signalizēja, ka boļševisma ideju ietekmē ir gaidāma politiska katastrofa.

Boļševisms mākslā ir vienīgā iespējamā forma, kā tas vispār var izpausties kultūras jomā; tieši te boļševisms var atļauties bezgalīgas kroplības. Kam tāds paziņojums šķiet dīvains vai pat nepatiess, tam mēs iesakām uzmanīgi pavērot mākslu tajās valstīs, kurām jau bija "laime" boļševizēties. Sekojiet padomam un pārliecināsieties, ka oficiāli atzītā māksla šajās valstīs ir tādu panīkušu cilvēku kā "kubistu" un "dadaistu" vājprātīgas fantāzijas produkts. Pat īsu laiku pastāvējušajā Bavārijas padomju republikā varējām ievērot to pašu. Jau Bavārijā varēja atzīmēt, ka visiem oficiāliem plakātiem, laikrakstiem, zīmējumiem utt. bija uzspiesta ne tikai politiskas, bet ari vispārējas kultūras lejupslīdes un trūdēšanas zīme.

Protams, pirms gadiem 60 nevarēja pat iedomāties tik vērienīgu politisko katastrofu, kādu mēs pārdzīvojām tagad. Tieši tāpat kultūras lejupslīdes simptomi pirms gadiem 60 bija daudz vājāki, nekā trūdēšanas simptomi, kas kopš 20. gadsimta sākuma izvirta "kubismā" un tā joprojām. Pirms gadiem 60 tāda lieta kā "dadaistu" tā dēvēto "pārdzīvojumu" izstāde būtu pilnīgi neiedomājama. Tajos laikos līdzīgas izstādes organizatorus vienkārši ietupinātu vājprātīgo namā. Turpretī mūsdienās šādi subjekti vada pat veselu mākslinieku sabiedrību. Pirms gadiem 60 tāds mēris nevarēja izcelties, jo sabiedriskā doma to neciestu, bet valsts nekavējoties veiktu pasākumus. Valsts vadītājiem ir jācīnās, lai vājprātīgiem cilvēkiem nebūtu iespējams ietekmēt veselas tautas garīgo dzīvi. Dot "brīvību" tādai "mākslai" nozīmē rotaļāties ar tautas likteņiem. Diena, kad līdzīga veida māksla gūtu plašu atzinību, kļūtu liktenīga visai cilvēcei. Tajā dienā varētu sacīt, ka cilvēces garīgās attīstības progresa vietā stājies regress. Ir grūti pat iedomāties tādas attīstības briesmīgās sekas.

Tiklīdz no šīs pozīcijas kaut mirkli palūkojamies uz attīstības rezultātiem pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā, ar šausmām pārliecināmies, cik tālu jau esam aizgājuši pa šo briesmīgo ceļu. Kur vien raugies, visur redzami tādu slimību aizmetņi, kas agrāk vai vēlāk novedīs kultūru līdz bojāejai. Visi simptomi liecina par ieilgušo trūdēšanas procesa posmu. Nelaimīgas ir tautas, kas nespēj tikt galā ar šādām slimībām!

Tādas slimības jau sen var konstatēt Vācijā gandrīz visās mākslas jomās un kultūrā vispār. Visās kultūras jomās jau it kā esam tikuši pāri augstākajam punktam un atrodamies regresa ceļā. Teātris nepārprotami virzījās lejup un jau pirmskara Vācijā tas pilnīgi izzustu kā kultūras attīstības faktors, ja vien valsts teātris toreiz neizrādītu zināmu pretestību mākslas prostituēšanai. Ja neievēro šos un dažus citus izņēmumus, tad jānonāk pie pārliecības — skatuve ir tik zemu kritusi, ka būtu labāk teātri vispār neapmeklēt. Ir taču kaut kas nedzirdēts jau tas vien, ka nevarējām ielaist jaunatni "mākslas tempļos", par ko nācās klaji paziņot vairāk nekā dīvainos plakātos: "Jaunatnei līdz tik un tik gadiem ieeja aizliegta".

Padomājiet par to! Mākslas tempļu galvenajam uzdevumam taču vajadzēja pirmām kārtām būt jaunatnes audzināšanai. Ne jau tāpēc pastāv teātri, lai priecētu dzīves pārsātinātus večukus, Lūk, mēs esam nokļuvuši tiktāl, ka bija vajadzīga tāda piesardzība. Ko gan teiktu seno laiku lielie dramaturgi par tādiem "piesardzības pasākumiem" un vēl jo vairāk par apstākļiem, kuru dēļ šādi pasākumi kļuva nepieciešami? Cik ļoti sadusmots būtu Šillers! Ar kādu sašutumu novērstos Gēte!