Mana Cīņa

Vietējās organizācijas pirmo priekšsēdētāju ieceļ vadonis, kas mūsu organizācijas hierarhijā stāv vienu pakāpienu augstāk. Šis priekšsēdētājs ir vietējās organizācijas atbildīgais vadītājs. Viņam ir pakļautas visas vietējās komitejas, bet nevis otrādi. Mums nav un nevar būt komiteju, kuras nodarbotos ar balsošanu, mums ir tikai komitejas darbam. Visu darbu sadala atbildīgais vadītājs, t.i., vietējās organizācijas priekšsēdētājs. Pēc tāda paša principa tiek veidoti visi pārējie organizācijas posmi — ra­jons, apvidus, apgabals. Vadoņus ar neierobežotām pilnvarām un varu visos šajos posmos ieceļ augstāk stāvoši vadoņi. Tikai visas partijas vadonis saskaņā ar statūtiem tiek ievēlēts partijas biedru pirmorganizāciju sapulcēs. Viņš ir vienīgais visas kustības vadītājs. Viņam ir pakļautas visas komitejas, bet nevis otrādi. Toties uz viņa pleciem gulstas visa atbildība. Pirms jaunām vēlēšanām kustības piekritēji viņu var saukt pie atbildības, var atņemt viņam amata nosaukumu, ja viņš ir rīkojies pret kustības principiem vai neievērojis tās intereses. Tad iepriekšējā vadoņa vietu ieņems cits, labāks un viņam būs tāda pati vara, kā arī uz viņa pleciem gulsies tāda pati atbildība.

Viens no mūsu kustības augstākajiem uzdevumiem ir panākt, lai šis princips uzvarētu ne tikai minētajā organizācijā, bet ari visā nākamajā valsts iekārtā.

Kas grib būt vadonis, tam tiks piešķirta neierobežota vara, bet viņam arī nāksies strādāt ar vislielāko atbildību.

Kas to nespēj un ir pārāk gļēvs, lai pilnīgi atbildētu par savu darbību, tas nevar būt vadonis. Vadoņa lomu var pildīt tikai varonis.

Visas cilvēces progresa un kultūras pamatā ir tikai personību ģenialitāte un enerģija, bet nekādā gadījumā "vairākuma" darbība.

Lai mūsu nācija varētu atgūt savu diženumu un spēku, tai jāveicina personības attīstība un jāatdod tai visas tiesības.

Tas nozīmē, ka visa jaunā kustība ir antiparlamentāra kustība. Ja patiesi piedalāmies kādā parlamentārā institūcijā, tad darām to tikai tāpēc, lai uzspridzinātu šo institūciju no iekšienes un galu galā to likvidētu. Tajā mēs nevaram nesaskatīt vienu no valsts un sabiedrības sabrukuma kaitīgākajiem elementiem.

10. Jaunā kustība atsakās ieņemt kaut kādu pozīciju tādos jautājumos, kuri pārsniedz mūsu ^politiskā darba ietvarus vai kuriem nav tam principiālas nozīmes. Šīs kustības uzdevums nav reliģiska reformācija, bet gan tautas dzīves politiska reorganizācija. Gan protestantismā, gan katolicismā mēs saskatām vienlīdz vērtīgu balstu tautai un tāpēc noteikti cīnāmies pret tām partijām, kuras reliģiju grib pārvērst par politiskās cīņas instrumentu, kā arī pakļaut to partijiskām interesēm.

Beidzot, mūsu kustība nesaskata savu uzdevumu noteiktu valsts iekārtas formu atjaunošanā vai cīņā pret citu valsts iekārtas formu. Mēs to saskatām principiālā pamata radīšanā, bez kura nav iespējama nedz ilgstoša republikas, nedz monarhijas pastāvēšana. Mūsu misija ir nevis atjaunot monarhiju vai nostiprināt republiku, bet gan izveidot Vācijas valsti.

Jautājums par valsts iekārtas ārējām formām jau būs darba vainago­jums. Šim jautājumam nav principiālas nozīmes, bet tas ir pilnīgi atkarīgs no praktiskā lietderīguma.

Tautai, kas pratīs vispirms atrisināt savas eksistences lielās problēmas un uzdevumus, ārējo formalitāšu jautājumi vairs nebūs pārāk nozīmīgi un nekādā gadījumā nenovedīs līdz iekšējai cīņai.

11. Mūsu kustības iekšējās organizācijas jautājumi nav principiāli jautājumi, bet gan tikai lietderīguma jautājumi.

Vislabākā organizācijas forma ir tā, ja starp kustības vadību un atsevišķiem tās piekritējiem ir pēc iespējas mazāk starpposmu. Jo organizācijas galvenais uzdevums ir tikai noteiktas idejas izplatīšana, un pēc tam šīs idejas īstenošana. Taču ideja, kā mēs jau to zinām, rodas tikai viena cilvēka galvā.

Visumā var teikt, ka organizācija ir tikai nepieciešams ļaunums. Labākajā gadījumā tā ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, sliktākajā gadījumā tā kļūst par pašmērķi.

Mūsu pasaulē "mehāniski" cilvēki dzimst daudz biežāk nekā radoši cilvēki. Lūk, tāpēc organizācijas formas veidojas nesalīdzināmi vieglāk nekā formējas idejas.

Ceļu, kuru jāveic jebkurai idejai, it īpaši reformatoriskai idejai, lai tā īstenotos, vispārīgos vilcienos var ieskicēt šādi.