Mana Cīņa

Šī grupa ir skaitliski vislielākā. Tās rindās vispirms apvienojas mūsdienu leģitimisma principa fetišisti, kuru acīs cilvēka gribai visā šajā lietā vispār nav nekādas lomas. Ja jau mūsu priekšā ir kādas valsts pastāvēšanas fakts, ar to vien ir pietiekami, lai šo valsti uzskatītu par svētu un neaizskaramu. Lai nostiprinātu šo muļķīgo ideju, priekšplānā tiek izvirzīta suniska padevība tā sauktajai "valsts varai". Ar brīnumnūjiņas mājienu šie cilvēki parastu līdzekli pārvērš par patstāvīgu mērķi. Izrādās, ka, pēc viņu domām, valsts pastāv ne jau tādēļ, lai kalpotu cilvēkiem, bet gan cilvēki pastāv tādēļ, lai pazemīgi klanītos valstiskās varas priekšā, ieskaitot pašu pēdīgāko ierēdneli, kurš arī ir šīs "varas" iemiesojums. Lai šī klusā, jūsmas pilnās pielūgsmes permanentā stāvokļa vietā nerastos nemiera sajūta, valsts varai ir jānodrošina "miers un kārtība". Šie pēdējie tad arī pārvēršas no līdzekļa par pašmērķi. Valsts varai ir jārūpējas par mieru un kārtību, bet "mieram un kārtībai", savukārt, jānodrošina pēc iespējas ilgāka valsts varas pastāvēšana. Ar to arī aprobežojas visa valsts dzīve.

Bavārijā šos "principus" pārstāv centriskie "valsts mākslinieki" — Bavārijas tautas partija. Austrijā tos savulaik aizstāvēja melni-dzeltenie leģitimisti. Vācijā šos uzskatus, par nožēlu, bieži vien aizstāvēja konservatīvie elementi, kuru uzskati par valsts lomu ir palikuši tādi paši.

b) Otra grupa ir skaitliski mazāka. Tai pieskaitāmi cilvēki, kuriem nepietiek tikai ar kailo valsts pastāvēšanas faktu vien; viņi izvirza vēl citus nosacījumus. Šādu uzskatu cilvēkiem šķiet nepietiekami, ka noteikts pilsoņu skaits ir apvienoti vienā valstī, viņi prasa arī "vienu valodu", protams, balstoties uz administratīvi tehniskiem apsvērumiem. Šī grupa neuzskata varu par vienīgo un vissvarīgāko valsts pastāvēšanas mērķi.

Bez tam, viņi vēl izvirza pavalstnieku labklājības kritēriju. Šajās aprindās mīl parunāt arī par "brīvību", turklāt ļoti nepareizi izprotot, kas tad brīvība īsti tāda ir. Pārvaldes forma šiem cilvēkiem vairs nešķiet tik neaizskarama, tā ir apspriežama, vadoties no lietderības viedokļa. Šie cilvēki pārvaldes formas seno izcelsmi vairs neuzskata par vairogu pret visa veida kritiku. Jautājumu par valsti šī grupa risina, galvenokārt vadoties no ekonomiskās attīstības un labklājības viedokļa. Saimniecisko faktoru un rentabilitāti tā uzskata par izšķirošo momentu. Šādus uzskatus lielākoties pārstāv vidējā vācu pilsonība un it īpaši liberālie demokrāti.

c) Trešā grupa ir skaitliski vismazākā.

Tā valsti jau uzskata par līdzekli, lai iekarotu noteiktas pozīcijas tautai, kuru vieno viena valoda un kura tādejādi arī ir galvenā valsts idejas pārstāve. Tiesa, arī šai grupai vēl nav pietiekami skaidri politiskie mērķi, kādi būtu īstenojami valstij. Tiekšanās pēc tā, lai tajā pastāvētu vienota valsts valoda, pēc šo cilvēku domām ir ceļš uz savas valsts teritorijas paplašināšanu un politiskās varas palielināšanu. Taču tajā pašā laikā viņi vadās arī no principiāli nepareiza uzskata, ka ar valodas ietekmi vispār ir iespējams ielauzties jaunās teritorijās un tās "nacionalizēt".

Bez smagas rūgtuma sajūtas nebija iespējams vērot, kā pēdējo gadu desmitu laikā šīs aprindas ir spēlējušās ar vārdu ''ģermanizācija''. Pats vēl atceros, kā manas jaunības gados šis termins noveda pie pilnīgi neaptveramām kļūdām. Pat Visvācijas nacionālās kustības aprindās nereti bija dzirdams viedoklis, ka ar valdības atbalstu Austrijas vācieši viegli varēs "ģermanizēt" šīs valsts slāvus.

Cilvēkiem pat nebija sajēgas, ka vispār var "ģermanizēt" tikai zemi, nevis cilvēkus. Būtībā ar vārdu "ģermanizācija" cilvēki tolaik saprata tikai vācu valodas apgūšanu (un arī tad tikai piespiedu kārtā). Bet ārkārtīgi briesmīga kļūda būtu domāt, ka nēģeris vai ķīnietis pārvērtīsies par "vācieti", līdzko iemācīsies runāt vāciski un, piemēram, vēlēšanās būs ar mieru nodot savu balsi par vienu vai otru vācu partiju. Mūsu buržuāziskā nacionālā pasaule pat iedomāties nevarēja, ka šāda "ģermanizācija" patiesībā nozīmē deģermanizāciju. Jo, uzspiežot cilvēkiem kopīgu valodu, mēs tikai ārēji dzēšam atšķirību, kas līdz šim visvairāk dūrās acīs. Taču līdz ar to radām pamatu rasu sajaukšanas procesa sākumam, panākot nevis ģermanizāciju, bet gan ģermānisma elementu iznīcināšanu. Vēsturē nereti ir sastopami gadījumi, kad tauta-iekarotāja piespiedu kārtā ir uzspiedusi savu valodu iekarotajām tautām. Tomēr pēc kādiem tūkstoš gadiem izrādījās, ka patiesībā šajā valodā runā jau pavisam cita tauta, un uzvarētāji ir kļuvuši par uzvarētajiem.