Mana Cīņa

Fiziski un morāli neveselam cilvēkam nav tiesību iemūžināt savu slimību sava bērna organismā. Mūsu valstij stāv priekšā milzīgs audzināšanas darbs, taču savulaik tas tiks uzskatīts par daudz lielāku varoņdarbu nekā mūsdienu buržuāziskā laikmeta kari, kas beigušies ar visspožākajām uzvarām. Valsts audzinās pilsoņus ar domu, ka būt slimam vai vārgam nav nekāds kauns; bet gan nelaime. Par kaunu ir uzskatāma egoistiskā vēlme iemiesot savu slimību nākamajās paaudzēs. Valsts pārliecinās savus pilsoņus, ka daudz cildenāk būs, ja cilvēki, kas savas slimības dēļ nav vainojami, atteiksies radīt bērnus un savu mīlestību un rūpes ziedos veseliem, bet nabadzīgiem savas valsts; bērniem, kuri nākotnē kļūs par sabiedrības balstu. šo audzināšanas darbu valsts, protams, pabildinās ar tīri praktiskiem pasākumiem. Nesamulstot nekādu aizspriedumu priekšā un neapstājoties, ja iesākumā mūs maz sapratis, mūsu valsts turpinās strādāt tieši laji virzienā.

Tikai kādus 600 gadus valstij vajadzētu stingri īstenot tādu politiku un nācija būtu tā atveseļojusies, ka šolaik to ir grūti pat iedomāties. Ja apzināti un plānveidīgi sāksim īstenot tikai veselīgu vecāku atbalstīšanas politiku, mēs iegūsim tādu rasi, kura sākumā atbrīvosies no tagadējiem Fiziskajiem trūkumiem, un pēc tam pakāpeniski uzlabosies arī tās garīgās spējas.

Tautai un valstij tikai stingri jānostājas uz šī ceļa, un mūsu uzmanība ar laiku būs koncentrēta uz to, lai palielinātu rasu ziņā iespējami vērtīgākās nācijas daļas vairošanu. Tad arī visa tauta sajutīs to svētību, kādu būs ieguvusi nācija.

Lai tā notiktu, pirmām kārtām ir nepieciešams, lai jauniegūto zemju kolonizēšanu valsts neatstātu gadījuma ziņā, bet gan pakļautu noteiktām normām. Šim nolūkam valstij jādibina speciālas "rasu" komisijas, un tikai tās būs tiesīgas izdot pārcelšanās atļaujas uz šīm jaunajām zemēm. Turklāt komisijām būtu jāvadās tikai no tā, cik tīras ir šī pārceļotajā asinis rasu ziņā. Tikai tā ap valsti varam pakāpeniski izveidot koloniju loku ar vienas tīras rases iedzīvotājiem. Tikai tā varēsim veicināt rases pilnveidošanos. Koloniju iedzīvotāji tad kļūtu par visas tautas lielāko dārgumu. Šo koloniju palielināšanas ikvienam tautas dēlam iedvesīs lepnumu un ticību nākotnei. Jo katrs tās uztvers kā visas tautas, pat visas cilvēces dižās nākotnes sākumu.

Tā visa rezultātā mūsu tautiskajam pasaules uzskatam neapšaubāmi izdosies panākt, ka sāksies laikmets, kad cilvēki par savu augstāko uzdevumu neuzskatīs uzlabot suņa, zirga, kaķa kvalitāti, bet gan izveidot daudz augstāka līmeņa cilvēku rasi. Tas būs laikmets, kad vieni ar apziņu, ka tas ir nepieciešams, klusējot no kaut ka atteiksies, bet citi priecīgi upurēs un dos.

Lai mums nesaka, ka par kaut ko tādu pasauli nebūtu iespējams pat sapņot. Vai tad arī tagad nav redzams, ka simtiem un tūkstošiem cilvēku tikai baznīcas ietekmē vien sasaista savu dzīvi ar celibātu? Vai tiešām mēs nevarēsim panākt to pašu, ja baznīcas vietā visa valsts sāks sistemātiski norādīt, cik lielu pārmantojamības grēku izdara cilvēki, kas sistemātiski saindē rasi un traucē nākt pasaulē visspēcīgā radītāja patiesi cienīgus cilvēkus?

Protams, mūsdienu nelaimīgo mietpilsoņu armija to nesapratīs. Tie tikai paraustīs plecus un pēc sava paraduma sāks atkārtot pierasto muļķīgo frāzi: jā, pats par sevi tas ir ļoti labi, bet to taču nedrīkst darīt. Jā, kungi, mēs viņiem atbildēsim — ar jums kopā tas, protams, nav izdarāms! Jūs ar savām morālajām īpašībām tam nederat! Jūs, kungi, mietpilsoņi, pa­zīstat tikai vienas rūpes: rūpes par sevi! Jūs, kungi, pazīstat tikai vienu dievu: savu naudu! Mēs vēršamies ne pie jums, bet pie tās milzīgās na­bagu armijas, kura ir pārāk nabadzīga, lai savu dzīvi uzskatītu par augstā­ko laimi zemes virsū. Mēs vēršamies ne pie tiem, kuri tic vienīgi zelta teļam, bet gan pie tiem, kuri pazīst arī citus dievus. Un vispirms mēs vēršamies pie mūsu vācu jaunatnes plašās armijas. Tā nobriest laikmetā, kad tuvojas lielais pavērsiens. Stāvoklis, kāds radies tēvu vienaldzības dēļ, tagad noteikti modinās bērnus uz aktivitāti un cīņu. Vai nu tagadējā vācu jaunatne kļūs par jaunas tautiskas valsts cēlāju, vai arī tai nāksies kļūt par liecinieci visas buržuāziskās pasaules kraham un bojāejai.