Mana Cīņa

Balti-zilās krāsas salikums no estētiskā viedokļa ir ļoti jauks, bet to nevarēja pieņemt jau tāpēc vien, ka šīs krāsas ir vienas atsevišķas vācu valsts oficiālais simbols. Turklāt šī valsts nav visai populāra savu partikulāro tendenču dēļ. Bez tam šis krāsu salikums neradīja kaut cik skaidru priekšstatu par mūsu kustības mērķiem.

Par melni-sarkani-zeltaino karogu nevarēja būt pat runa.

Šis karogs bija nepieņemams jau agrāk minēto apsvērumu dēļ, vismaz agrākajā krāsu salikumā. Šis krāsu salikums, bez šaubām, ir labāks par visiem. Tas ir pats varenākais krāsu akords, kāds vispār iespējams. Es visu laiku iestājos par to, lai tā vai citādi saglabātu vecās krāsas, jo tās bija ne vien svētums man kā kareivim, bet ari no estētiskā viedokļa tās šķita mākslinieciskākas. Taču nācās noraidīt visus piedāvātos projektus, ko no visām pusēm sūtīja kustības jaunie piekritēji. Visi projekti bija tematiski vienādi: tika ņemtas vecās krāsas un uz to fona dažādās variācijās zīmēts kāškrusts. Kā vadonis negribēju sākumā publicēt pats savu variantu, jo pieļāvu varbūtību, ka kāds piedāvās tikpat labu vai varbūt vēl labāku projektu nekā manējais. Un patiešām kāds zobārsts no Starnbergas piedāvāja gluži labu projektu, gandrīz līdzīgu manējam. Viņa projektā bija tikai viens vienīgs trūkums — krustam baltajā riņķī bija lieks liekums. Pēc vairākiem izmēģinājumiem un pārtaisīšanas pats sastādīju pēdējo projektu: karoga pamatfons — sarkans, tajā balts riņķis, bet riņķa centrā — melns kāškrusts. Pēc ilgām pārtaisīšanām beidzot atradu īstās attiecības starp karoga, baltā riņķa un krusta lielumu un formu.

Šis karogs tad arī kļuva par mūsu karogu. Piedurknes apsēju veids tika pieņemts tāds pats: sarkans apsējs, tajā balts riņķis ar melnu kāškrustu vidū.

Pēc tam tika izraudzīta līdzīga partijas nozīmīte: balts riņķis sarkanā laukumā, bet riņķa centrā — melns kāškrusts. Kāds Minhenes zeltkalis Fīss iesniedza pirmo projektu, kas pēc tam arī tika pieņemts.

1920. gada vasaras beigās mūsu partijas karogs pirmoreiz ieraudzīja dienasgaismu. Tas bija lieliski piemērots jaunajai kustībai. Karogs bija jauns kā pati nacionālsociālistiskā kustība. Jaunajam, līdz tam neredzētajam karogam, bija varena aģitētāja iedarbība.

Tas patiešām bija mūsu kustības cienīgs simbols! Mūsu priekšā ir ne vien visas krāsas, ko savā laikā tik dedzīgi mīlējām, bet arī spilgts jaunās kustības ideālu un centienu iemiesojums. Sarkanā krāsa simbolizē kus­tības sociālās idejas, baltā krāsa — nacionālisma ideju, bet kāškrusts — mūsu misiju cīnīties par āriešu uzvaru un līdz ar to par radoša darba uzvaru, kas kopš senseniem laikiem ir bijis un arī paliks antisemītisks.

Divus gadus vēlāk radās nepieciešamība izstrādāt jaunajai organizā­cijai vēl vienu uzvaras simbolu — īpašu standartu. Arī standarta projek­tu izstrādāju pats un pēc tam to nodevu kādam zeltkalim Hāram izpildī­šanai. Kopš tā laika ari standarts ir viens no mūsu kustības uzvaru simboliem.

* * *

1920. gadā mūsu sapulces notika arvien biežāk. Galu galā sākām rīkot divas sapulces nedēļā. Pie plakātiem vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Vislielākās Minhenes zāles vienmēr bija pārpildītas. Desmitiem tūkstošu marksistu piekrāptu strādnieku pārnāca mūsu pusē un pievienojās cīnītājiem par jaunu brīvu vācu valsti. Tagad Minhenē mūs jau pazina plaša publika. Vārds "nacionālsociālisti" bija visu mutēs, un visi jau saprata, ka šis vārds nozīmē noteiktu programmu. Sistemātiski palielinājās piekritēju un arī organizācijas biedru skaits. 1920. - 1921. gada ziemā Minhenē uzstājāmies jau kā spēcīga partija.

Izņemot marksistisko partiju un mūs, Minhenē nebija nevienas citas partijas ar tik lielu ietekmi masās. Visādā ziņā nebija nevienas citas nacionālas partijas ar tādu ietekmi masās. Zāle "Kindl" ar pieciem tūkstošiem vietu ne vienu reizi vien bija tā pārpildīta, ka ābolam nebija vietas kur nokrist. Minhenē bija vēl tikai viena liela telpa, kurā nebijām rīkojuši savu sapulci, t.i., Kronēs cirks.

1921. gada janvāra beigās Vācija atkal pārdzīvoja sevišķi grūtus laikus. Parīzes vienošanās, kas Vācijai uzlika par pienākumu samaksāt fantastisku summu, — 100 miljardus zelta marku, — stājās spēkā un sāka nežēlīgi žņaugt tautu.

Minhenē jau sen pastāvēja tā saukto patriotisko savienību bloks. Lūk, šis bloks bija iecerējis sakarā ar to tagad sarīkot lielu protesta mītiņu.

Laiks bija tāds, ka vilcināties nedrīkstēja. Ļoti nervozēju par to, ka pieņemtais lēmums par lielu protesta sapulci tika arvien atlikts. Sākumā bija paredzēta manifestācija Karaļa laukumā. Tad šo plānu atmeta baidoties, ka manifestāciju izjauks sarkano uzbrukums. Pēc tam tika ierosināts rīkot manifestāciju Karavadoņu alejā. Taču ari šis ierosinājums nonāca arhīvā un galu galā vajadzēja sarīkot sapulci tajā pašā zālē "Kindl". Un tomēr viss ievilkās. Tā sauktās lielās partijas vispār nepievērsa uzmanību šim notikumam, bet patriotisko savienību bloks nekādi nevarēja izlemt un nosaukt iecerētās manifestācijas dienu.