Mana Cīņa

Tikai tie, kas uz savas ādas jūt, ko nozīmē būt vācietim un piederēt pie mīļotās tēvzemes pilsoņiem, sapratīs, cik dziļas ir no dzimtenes atrauto cilvēku skumjas, cik ļoti mokās viņu dvēseles. Šie cilvēki nevar būt laimīgi un apmierināti, viņi mocīsies, kamēr beidzot atvērsies dzimtā nama durvis un viņi iegūs mieru.

Vīnē guvu vissmagāko, bet arī vispamatīgāko dzīves skolu. Pirmo reizi šajā pilsētā ierados, vēl zēns būdams, bet dziļās pārdomās to atstāju kā pieaudzis, nobriedis vīrs. Vīne izveidoja mana pasaules uzskata pamatus. Tā iemācīja atrast pareizu politisko pieeju ikdienas jautājumiem. Nākotnē vajadzēja tikai paplašināt un papildināt savu pasaules uzskatu, bet nevajadzēja atteikties no tā pamatiem. Tikai tagad īsti varu novērtēt, cik nozīmīgi ir bijuši šie mācību gadi.

Tādēļ pie šī laika raksturošanas pakavējos sīkāk, jo pirmajos gados guvu vērtīgu un uzskatāmu mācību, kas kļuva par mūsu partijas darbības pamatu, tās partijas, kura piecu gadu laikā no maza pulciņa pārvērtās lielā masveida kustībā. Man ir grūti pateikt, kāda būtu bijusi mana pozīcija attiecībā uz ebreju jautājumu, sociāldemokrātiju vai, precīzāk sakot, visu marksismu, sociālajiem jautājumiem utt., ja jau toreiz, pateicoties triecieniem un savai zinātkārei, nebūtu guvis šo mācību, par kuru jau stāstīju.

Nelaime, kas uzbruka manai dzimtenei, piespieda tūkstošiem cilvēku domāt par sabrukuma dziļākajiem cēloņiem. Bet tikai tas līdz galam izpratīs cēloņus, kas pēc ilgiem grūtu iekšējo pārdzīvojumu gadiem būs kļuvis par sava likteņa kalēju.

4. nodaļa: Minhene

1912. gada pavasarī es uz Minheni pārcēlos pavisam.

Pilsēta bija tik labi pazīstama, it kā tajā es būtu dzīvojis jau daudzus gadus. Tas ir izskaidrojams ar manām arhitektūras studijām, kas ik uz soļa atgādināja par šo vācu mākslas metropoli. Kas nepazīst Minheni, tas nepazīst ari Vāciju; tam nav ari ne mazākā priekšstata par vācu arhitektūru.

Katrā ziņā šie gadi līdz pasaules kara sākumam bija laimīgākais laiks manā dzīvē. Tiesa, nopelnīt varēju ļoti maz. Taču nedzīvoju tāpēc, lai varētu zīmēt, bet gan zīmēju, lai būtu iespējams dzīvot un nodrošināt tālāku studiju iespēju. Biju dziļi pārliecināts, ka agri vai vēlu noteikti sasniegšu mērķi, kuru pats biju izvirzījis. Tas bija pietiekami, lai vieglāk pieciestu visas sīkās ikdienas rūpes.

Un tad vēl nāca klusā mīlestība, kas mani pārņēma attiecībā uz šo pilsētu jau no pirmā acumirkļa. Tā bija vācu pilsēta! Kāda atšķirība salīdzinājumā ar Vīni! Kļuva nelabi, atceroties rasu Bābeli. Arī dialekts Minhenē bija man daudz tuvāks. Sarunājoties ar lejasbavāriešiem, atmiņā atausa jaunības laiks. Tomēr visvairāk saistīja pirmatnējā spēka un mākslas sintēze Minhenes arhitektūrā.

Pateicoties tam, ka dzīves gaita ir bijusi nesaraujami saistīta ar šo pilsētu, es vēl šodien mīlu Minheni vairāk par jebkuru citu vietu šajā pasaulē. Ļaujoties brīnišķīgās Vitelsbergu rezidences valdzinājumam, guvu patiesu iekšēju mieru. To sapratīs katrs, kuram piemīt ne tikai aprēķinātāja prāts, bet arī jūtīga dvēsele.

Izņemot profesionālo darbu, Minhenē interesējos arī par politiskiem jautājumiem, it īpaši par ārpolitiskiem notikumiem. Tie pirmām kārtām interesēja tādēļ, ka jau no Vīnes laikiem saistīja Trejsavienības jautājumi. Jau toreiz Austrijā uzskatīju par pilnīgi nepareizu Vācijas politiku, ko noteica centieni saglabāt Trejsavienību. Taču, kamēr vēl dzīvoju Vīnē, pilnīgi skaidri neapzinājos, kāds pašapmāns ir šī politika. Toreiz man gribējās pieņemt, — bet varbūt es sevi tikai centos mierināt, — ka Vācijā noteikti ir labi zināms, cik vājš un nedrošs sabiedrotais ir Austrija. Taču par to noklusē man nezināmu konkrētu slepenu iemeslu dēļ, lai atbalstītu vēl paša Bismarka noslēgto vienošanos, vai ari, lai ar strauju attiecību pārtraukšanu neizbiedētu ārzemes un neuztrauktu vietējos mietpilsoņus. Sastopoties ar Minhenes vāciešiem, drīz ar šausmām pārliecinājos, ka šie pieņēmumi ir bijuši nepareizi. Par lielu izbrīnu, uz katra soļa nācās konstatēt, ka pat labi informētās aprindās nav ne mazākā priekšstata par to, kāda patiesībā ir Habsburgu monarhija. Tieši tauta, kas nopietni domāja par to, ka austriešu sabiedrotie ir milzīgs spēks un briesmu brīdī tas patiešām nāks mums palīgā.

Liela daļa iedzīvotāju Austrijas monarhiju vēl arvien uzskatīja par "vācu" valsti un domāja, ka uz to var balstīt visu pārējo. Tauta uzskatīja, ka Austrijas spēku var mērot atkarībā ar tajā dzīvojošajiem cilvēku miljoniem, kā mēs to mēdzam darīt Vācijā. Tika pilnīgi aizmirsts, ka, pirmkārt, Austrija sen vairs nav vācu valsts un, otrkārt, ka šīs valsts iekšējie notikumi ar katru dienu tuvina to sabrukumam.