Mana Cīņa

Nekad vēl vēstures gaitā neviena valsts nav tikusi izveidota ar miermīlīgas ekonomiskas darbības palīdzību; valstis vienmēr ir tikušas veidotas tikai, balstoties uz sugas saglabāšanas instinktu, neatkarīgi no tā, vai šo instinktu noteica varonīgi tikumi vai viltīga blēdība; pirmajā gadījumā izveidojās āriešu valstis, kur valdīja darbs un kultūra, otrajā — ebreju parazītkolonijas. Kā tikai kādā tautā vai valstī virsroku gūst tīri ekonomiski motīvi, tā ekonomika kļūst par šī tautas pakļaušanas un apspiešanas cēloni.

Pirms kara Vācijā bija ļoti izplatījusies ticība, ka tieši ar tirdzniecības un kolonizācijas politiku tai izdosies pavērt ceļu uz visām pasaules valstīm vai pat vienkārši iekarot visu pasauli. Šādas ticības rašanās bija klasisks simptoms, ka Vācijā ir zudusi īstu valsts tikumisko ideālu izpratne, zaudēts gribasspēks un darboties spēja. Dabiska atmaksa bija pasaules karš ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šāds vācu nācijas noskaņojums, — pirms kara tas bija gandrīz vispārējs, — tiem, kas nebija spējīgi iedziļināties notiekošajā, varēja likties kā neizskaidrojama mīkla. Tiem šī Vācija bija pārsteidzošs tādas valsts piemērs, kas izveidojusies tikai uz politiskā spēka faktoru pamata. Vācijas kodols — Prūsija — radās, pateicoties tās dēlu brīnumainajam varoņgaram, bet nevis pateicoties finansu operācijām vai tirdznieciskiem darījumiem. Vācijas impērijas izveidošanās bija brīnišķīga balva par bezbailību kaujas laukā un spēcīgu politisko vadību. Jājautā: kā gan varēja notikt, ka tieši vācu tauta tā notrulināja savus politiskos instinktus, jo runa šeit ir nevis par atsevišķām izolētām parādībām, bet gan par kaut ko visaptverošu. Maldugunis vilināja visu tautu, slimība kļuva kā ļaundabīgs augonis, kas parādās gan te, gan tur un saēd visu nācijas organismu. Varētu domāt, ka nācijas organismā noslēpumainā veidā ieplūst kāda nepārtraukta straume un saindē visu asinsrites sistēmu. Tikai tā var izskaidrot arī to, ka kādreiz tik varonīgais organisms arvien vairāk pakļaujas paralīzei. Tauta arvien vairāk zaudēja veselo saprātu. Pavājinājās pat pašsaglabāšanās instinkti.

1912. — 1914. gadā nepārtraukti domāju par šiem jautājumiem sakarā ar savu noliedzošo attieksmi pret Vācijas un Austrijas savienības politiku. Jo vairāk iedziļinājos šajos jautājumos, jo tuvāk nonācu secinājumam, ka visām nelaimēm ir viens atminējums: marksisma mācība, marksistis­kais pasaules uzskats ar visām no tā izrietošajām organizatoriskajām sekām.

Otro reizi savā dzīvē atkal pievērsos šīs visu graujošās mācības studēšanai. Šoreiz pie marksistiskām grāmatām saistīja nevis ikdienas sadzīves iespaidi, bet pārdomas par vispārīgiem politiskās dzīves jautājumiem. Atkal iegrimu teorētiskajā literatūrā, kas raksturīga šai jaunajai pasaulei, un sāku sistemātiski salīdzināt marksisma mācības iespējamos rezultātus ar to reālo stāvokli un konkrētajiem notikumiem, kuri bija vērojami valsts politiskajā, kultūras un saimnieciskajā dzīvē. Tās bija marksisma sekas.

Pirmo reizi dzīvē tagad nopietni sāku interesēties par mēģinājumiem tikt galā ar šo pasaules mēri, kādi ir bijuši vēstures gaitā.

Sāku studēt Bismarka laikā pieņemto izņēmuma likumu pret sociālistiem, sāku sīki pētīt, kādi bija Bismarka plāni, kā viņš cīnījās un kādus panākumus guva. Pakāpeniski šajos jautājumos izstrādāju pilnīgi noteiktu un nemainīgu uzskatu. Visas dzīves laikā nenācās šo uzskatu mainīt ne mazākā mērā. Tajā pašā laikā vēlreiz daudz precīzāk noskaidroju, kāds sakars ir marksismam ar ebrejiem.

Agrāk Vīnē Vācija šķita kā nesatricināms koloss. Tagad, ak vai, jau radās zināmas šaubas. Savu draugu mazajos pulciņos dumpojos pret Vācijas ārpolitiku, arī pret to neaptveramo vieglprātību, ar kādu, manuprāt, toreiz izturējās pret tik ļoti svarīgo problēmu — marksismu.

Pilnīgi nevarēju saprast, kā var tik akli doties pretī milzīgām briesmām. Šīs briesmas neslēpa arī pats marksisms. Jau toreiz nelielos pulciņos brīdināju tik pat neatlaidīgi, cik neatlaidīgi to daru tagad lielas auditorijas priekšā. Brīdināju par muļķu un gļēvuļu nomierinošo lozungu — "mums nav ko baidīties". Šāds gara mēris jau vienreiz sagrāva gigantisku valsti. Vācija nevar būt izņēmums, uz to attiecas tie paši likumi kā uz visu cilvēku sabiedrību.

1913. — 1914. gadā dažādās aprindās (daudzi no šiem cilvēkiem vēl arvien ir uzticīgi nacionālsociālistiskajai kustībai) nācās pirmoreiz izteikt pārliecību, ka galvenais jautājums, kuram ir izšķiroša nozīme visas vācu nācijas liktenī, ir marksisma iznīcināšana.

Nelaimīgajā Trejsavienības politikā saskatīju tikai vienu no marksisma posta darbiem. Pats briesmīgākais bija tas, ka inde iesūcās pilnīgi nemanāmi un saindēja visu veselīgās ekonomiskās un valstiskās attīstības pamatu. Cilvēki, uz kuriem šī inde iedarbojās, bieži vien paši nemanīja, cik lielā mērā viņu griba un darbība ir atkarīga no marksisma propagandas, kuru viņi visi vārdos nosodīja.