Mana Cīņa

Daļa preses jau tūlīt pēc pirmajām uzvarām sāka lēni (daži varbūt pat nepamanīja) tautas pacēluma kausā pilināt vērmeles. Tas notika zem labvēlības un rūpju maskas. Prese sāka izteikt pat šaubas, vai ir labi, ka tauta tik ļoti skaļi apsveic pirmās uzvaras. Tika paustas bažas, ka tas nav lielas nācijas cienīgi. Vācu kareivju drošsirdība un varonība esot kaut kas pats par sevi saprotams; par to nevajagot skaļi gavilēt. Arī ārzemēm klusa un cienīga prieka izpausme esot daudz simpātiskāka par neapvaldītām gavilēm utt. Galu galā mums, vāciešiem, nevajadzētu aizmirst, ka karš nav bijis mūsu mērķis, taču neesot par ko kaunēties, mēs atklāti un vīrišķīgi varot atzīt, ka vienmēr dosim savu daļu cilvēces izlīguma lietā. Tādēļ nebūtu gudri savus kristāltīros darbus sabojāt ar skaļiem kliedzieniem, jo pārējā pasaule to nesapratīšot. Nekas netiekot apbrīnots vairāk par pieticību, ar kādu īsts varonis klusu un mierīgi aizmirstot savus labos darbus.

Tā vietā, lai šos kungus paņemtu aiz garajām ausīm un uzvilktu pie kāķa, lai šie tintes bruņinieki neuzdrošinātos apvainot tautas estētiskās jūtas, sākās runas par to, ka sajūsma tiešām ir "pārmērīga", atstāj sliktu iespaidu utt.

Cilvēks nesaprata, ka vienreiz noplacināts entuziasms nav vairs atmodināms pēc vajadzības. Gluži otrādi, uzvaras sajūsmu vajadzēja noturēt visiem spēkiem. Vai tad bija iespējams uzvarēt karā, kas prasa ārkārtīgu visu nācijas garīgo spēku sasprindzinājumu, ja nav entuziasma? Pārāk labi pazinu tautas plašo masu psiholoģiju, lai tagad nesaprastu, cik nevietā ir visi šie tā saucamie "estētiskie" apsvērumi. Domāju, ka jābūt ārprātīgam, lai nedarītu visu iespējamo un vēl vairāk neuzkurinātu kaislības — līdz baltkvēlei. To, ka bija tādi, kas entuziasmu gribēja iegrožot, es nu nevarēju saprast.

Otrkārt, ļoti sarūgtināja toreizējā attieksme pret marksismu. Manuprāt, tas pierādīja, ka cilvēkiem nav ne mazākā priekšstata par to, cik graujoši iedarbojas šis mēris. Šķiet, tiešām bija noticējuši, ka paziņojums "mums vairs nav partiju" ir atstājis ietekmi uz marksistiem.

Pie mums nesaprata, ka šajā gadījumā runa nav vispār par partiju, bet gan par mācību, kas virzīta uz visas cilvēces sagraušanu. Protams, to ebreju pilnajās universitātēs neviens neteica. Ir labi zināms, ka daudzi augsti stāvoši ierēdņi par grāmatām interesējas visai maz, un tas, ko nav dzirdējuši universitātes sienās, viņus neinteresē vispār. Šīs "galvas" pilnīgi nepamana pat vislielākos apvērsumus zinātnē. Tikai tā var izskaidrot faktu, ka lielākā daļa valsts iestāžu bieži vien atpaliek no privātuzņēmumiem. Daži izņēmumi tikai apstiprināja šī likuma pareizību.

1914. gada augustā bija liela aplamība identificēt vācu strādnieku un marksismu. Augusta dienās vācu strādnieks tieši bija izrāvies no mēra indīgajiem apkampieniem. Citādi viņš vispār būtu atteicies piedalīties kopīgajā cīņā. Un tieši šajā laikā bijām tik dumji, lai noticētu, ka marksisms ir kļuvis par "nacionālu" strāvojumu. Dziļā doma tikai lieku reizi pierādīja, ka augstie valdnieki nekad nav papūlējušies kaut cik nopietni iepazīties ar marksistu mācību. Citādi tik muļķīga doma nebūtu varējusi ienākt prātā.

1914. gada jūlijā marksistu kungi, kuru mērķis bija iznīcināt visas neebreju nacionālās valstis, ar šausmām pārliecinājās, ka vācu strādniekiem, kurus viņi līdz tam bija turējuši savās ķetnās, ir atvērušās acis un viņi ar katru dienu noteiktāk pāriet savas tēvzemes pusē. Dažu dienu laikā sociāldemokrātija bija zaudējusi savu valdzinājumu, nelietīgais tautas apmāns izklīda kā dūmi. Ebreju vadoņu banda palika viena un pamesta. Viņu sešdesmit gadus ilgā prettautiskā aģitācija likās nav atstājusi nekādas pēdas. Tā krāpniekiem bija smaga stunda. Bet tikko vadoņi saprata, kādas briesmas viņiem draud, viņi ķērās pie jauniem meliem un sāka izlikties, ka jūt līdzi nacionālajam pacēlumam.

Likās, ka nu ir pienācis īstais brīdis, lai tiktu galā ar visu šo melīgo tautas apziņas indētāju kompāniju. Bez garām runām vajadzēja izrēķināties ar viņiem, nepiegriežot nekādu vērību viņu vaimanām un gaudām. 1914. gada augustā starptautiskās solidaritātes lāsts bija pilnīgi izgaisis no vācu strādnieku šķiras apziņas. Jau pēc pāris nedēļām amerikāņu šrapneļi sāka sūtīt strādniekiem tik iespaidīgus "brālīgos sveicienus", ka izzuda pēdējās internacionālisma paliekas. Tagad, kad vācu strādnieks atkal bija atradis ceļu uz tautiskumu, valdībai, kas pareizi izprot savus uzdevumus, vajadzēja bez žēlastības iznīcināt tos, kas kūda strādniekus pret savu nāciju.

Ja frontē varējām ziedot savus labākos dēlus, tad nebūtu bijis nekāds grēks aizmugurē iznīdēt šos parazītus.

Bet viņa augstība imperators Vilhelms personīgi sniedza šiem noziedzniekiem roku un tādējādi deva iespēju šai asiņaino slepkavu bandai gūt atelpu un sagaidīt labākas dienas.

Čūska varēja turpināt savu indes darbu. Tagad tā, protams, rīkojās daudz apdomīgāk, bet tieši tādēļ kļuva vēl bīstamāka. Godīgie vientieši sapņoja par pilsoņu mieru, bet šie viltīgie noziedznieki gatavoja pilsoņu karu.