Mazais cilvēkbērns

Aizbraucot viņi man pamāja, un glaideris aiztraucās, bet es nepavadīju viņus pat ar skatienu. Tūlīt atgriezos uz kuģa, izraudzījos stereopārus kristalofonus, apbruņoju abas ausis un atgāžos krēslā savas pults priekšā. Vēroju savu robotu darbu, lasīju, pieņēmu radiogrammas, sarunājos ar Vadiku un Ninonu (mani pārņēma prieks, kad izdzirdu, ka arī pie Vadika skaļi skan mūzika), tad sadomāju uzkopt telpas, sastādīju lepnu ēdienkarti ar tādu aprēķinu, ka būs nepieciešams stiprināt dvēseles spēkus, — un tas viss nolika rīboņā, dārdoņā, flautu gaudoņā un nekofonu ņaudos. Vārdu sakot, es centīgi, nesaudzīgi nositu laiku, gūdams labumu sev un citiem. Un gandrīz visu dienu mani nepārtraukti tirdīja doma: kā Komovs uzzinājis par maniem vājuma brīžiem, un ko viņš sakarā ar to nodomājis darīt. Komovs bija iedzinis mani strupceļā. Viņa neizpratne, kas bija radusies pēc gājiena uz būvlaukumu, viņa sarunas par šizoīdiem, dīvainā interlūdija kopkajītes durvīs… Velns parāvis, viņš taču uzaicināja mani lidot kopā ar viņiem, skaidri redzams, ka baidījās atstāt mani vienu! Vai tiešām mans apjukums un bailes citiem tik labi manāmas? Bet Vanderhūze nebija ievērojis neko …

Apmēram tādas apslēptas domas mani mocīja lielāko dienas daļu. Pulksten piecpadsmitos glaideris atgriezās; tas notika daudz agrāk, nekā biju gaidījis. Tik tikko paguvu noraut no ausīm un noslēpt kristalofonus, un visa mūsu grupa klupšus ieklupa pa lūku kuģī. Sagaidīju viņus kesonā ar rūpīgi pārdomātu, atturīgu laipnību, neuzdevu nekādus butiskus jautājumus, apvaicājos vienīgi, vai kāds nevēlas iestiprināties. Tiesa gan, pats baidījos, vai pēc spalgās šķindoņas, dārdiem un kaucieniem, kas sešas stundas nepārtraukti bija skanējuši man ausīs, nerunāju mazliet par skaļu, jo Maija, kura, kā ar prieku konstatēju, izskatījās pavisam normāli, palūkojās manī nedaudz izbrīnīti, bet Komovs nopētīja no galvas līdz kajarn un, neteicis ne vārda, nozuda savā kajītē.

—   Iestiprināties? — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai zini, Stas, es tagad iešu kajītē rakstīt ekspertīzes slēdzienu, tā ka, ja tu garāmskrienot kādreiz ienestu man glāzi tonizējošā dzēriena, tas noderētu gan, vai ne?

Apsolīju viņam dzeramo aiznest, Vanderhūze nozuda aiz kajītes durvīm, bet mēs ar Maiju gājām uz salonu, kur sagatavoju divas glāzes tonizējoša dzēriena, vienu atdevu meitenei, otru aiznesu Vanderhūzem. Kad atgriezos, Maija ar glāzi rokā staigāja pa kopkajīti. Jā, viņa izskatījās daudz mierīgāka nekā no rīta, tomēr bija jūtams tāds kā sasprindzinājums, kā samākslotiba, un, lai palīdzētu viņai no tā atbrīvoties, es jautāju:

—   Nu kas tad tur bija ar kuģi?

Maija iedzēra pamatīgu malku, aplaizīja lūpas un, skatīdamās man garām, teica:

—   Zini, Stas, tā nav nejaušība.

Gaidīju turpinājumu, taču viņa klusēja.

—   Kas nav nejaušība? — beidzot nenocietos.

—   Viss! — Viņa nenoteikti pameta ar roku, kurā turēja glāzi. — Kastrētā pasaule. Bālumkaite. Piemini manus vārdus: šis kuģis te nav avarējis nejauši un nav nejaušība, ka mēs to esam atraduši, un vispār visa šī mūsu ideja, viss projekts — uz šīs planētas tas viss sabruks! — Viņa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda. — Elementāri drošības noteikumi netiek ievēroti, lielākā daļa darbinieku šeit ir zīdaiņi — tādi kā tu, jā, arī kā es … un tas viss tāpēc, ka planēta bioloģiski ir pasīva. Bet vai lam kāda nozīmei Jebkurš cilvēks ar normālu nojautu jau pirmajā dienā šeit jūt ko nelabu. Kādreiz šeit bijusi dzīvība, pēc tam uzliesmojusi zvaigzne — un vienā mirklī viss beidzies. Bioloģiski pasīva? Jā! Toties aktīva nekr'oliski. Tāda būs ari Panta pēc nez cik tur gadiem. Kropli kociņi, nīkulīga zālīte, un visa apkārtne senas nāves piesūkusies. Nāves elpa, vai saproti? Vēl sliktāk — bijušās dzīves elpa! Nē, Stas, atceries manus vārdus, pantieši šeit neiedzīvosies, viņi neizjutīs nekādu prieku. Jaunās inājas, kas paredzētas veselai civilizācijai? Nē, nevis jaunas mājas, bet gan veca pils, kur spokojas…

Es sarāvos. Viņa to ievēroja, bet saprata nepareizi.

—   Neuztraucies, — Maija teica, skumji pasmaidot. — Ar mani viss kārtībā. Es gluži vienkārši mēģinu paust savas izjūtas un priekšnojautas. Redzu, tu mani nesaproti, bet padomā pats, kas tā par nojausmu, ja man prātā šādi vārdiņi: riekrotisks, spoki…

Viņa atkal sāka staigāt šurpu turpu pa kopkajīti, tad apstajās man pretī un turpināja: