Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  šodien te ir pustukšs, — sacija Ērla. Viņa ieskatījās pulk­steni. — Ahā — Mērlam tūlīt beigsies treniņš, varam jau ieņemt vietas! — un viņa aizmetās prom pa gaiteni, kas lokveidā gāja ap­kārt visai slidotavai. Aiz stikla durvīm gaiteņa galā marmora kāp­nes veda augšup un lejup. Kāpjot uz augšu, varēja nokļūt lielās slidotavas skatītāju tribīnēs, bet Ērla un pārējās meitenes devās lejup, kur atradās treniņslidotava.

Brīdī, kad Ērla pavēra slidotavas durvis, treneris — melnīg­snējs, slaids meža vīrs —, sēdēdams pirmajā rindā, kaut ko skaļi sauca, bet uz ledus sīciņa mežameitene izpildīja soļu celiņu ap- kart zālei. Tad viņai samisējās, viņa zaudēja līdzsvaru un nokrita, bet treneris atkal kaut ko kliedza.

Ruta, Monika un Ērla apsēdās vienā no pēdējām rindām.

—  Tūlīt jau viņi beigs, — čukstēja Ērla. Un patiešām — pēc kādas minūtes mazā slidotāja nokāpa no ledus un, uzklausījusi, ko viņai saka treneris, devās uz izeju.

Ērla un Ruta sāka kāpt lejā, bet Monika palika sēžam, kur no augšas ledus bija labak pārskatāms. Viņa redzēja, kā treneris Mēris sasveicinās ar Rutu un kaut ko saka. Tad kaut ko pateica Ērla, Ruta uzvilka slidas un izgaja uz ledus.

Monika raudzījās, ka Ruta slido, bet viņas domas klīda citur.

Viņa domāja par dimantu Ciltstēvu un par to, kādēļ tas alu­ķēmiem ir tik svarīgs. Viņi to bija gaidījuši tik ilgi — tūkstoš gadu, viņi bija sacījuši… Un tagad tas parādās tieši tad, kad šeit ir bijusi viņa, Monika… Bet varbūt tas nemaz nav parādījies… Varbūt aluķēmi grib, lai viņa palīdzētu to atrast… Kādēļ vēl viņiem vaja­dzētu viņas Aci…? Bet, ja dimantu Ciltstēvs nemaz neatrodas šeit, kā gan viņa to varētu ieraudzīt…? Un, ja tas patiešām ir tik bīs­tami, kā esot apgalvojis Vecais…

Monika nodrebinājās un piespieda sevi skatīties uz ledu. Tur Ruta patlaban veica kādu prātam neaptveramu lēcienu.

"Kā viņa nēsāsit kājas, krizdama atpakaļ uz ledus," domāja Monika. "Un kā viņai nenoreibst galva, tā griežoties? Turklāt vēl gaisā…?!"

Monika ļoti izbrīnījās, kad Ruta nokāpa no ledus un, brīdi pa­runājusi ar treneri, kāpa augšup.

—   Tik ātri? — Monika jautāja, kad Ērla un Ruta bija sasnie­gušas viņas rindas līmeni.

—   Ātri? — sašutusi iesaucās Ruta. — Kā tu to domā? Es sli­doju tik ilgi kā vēl nekad — šķiet, man tūlīt būs gals klāt! — Viņa patiešām izskatījās nogurusi.

Pēc brīža, izgājušas ārā, Ruta un Monika atvadījās no Ērlas un devās atpakaļ uz Mežsarga mājam. Visu ceļu Ruta runāja mo­nologā par to, ka tagad viņa katru dienu varēšot izmantot slido­tavu, kad un cik ilgi vien to gribēšot. Monika klausījās tikai ar vienu ausi. Viņa nespēja domāt ne par ko citu kā vien par alu­ķēmiem.

Kad viņas beidzot bija atnākušas, Ruta, vēl arvien aizrautīgi pļāpādama, pirmā atvēra durvis un devās iekšā…

…un palika stāvam uz sliekšņa kā sastingusi.

—   Kas tur ir? — vaicāja Monika un, pienākusi tuvāk, palūko­jas istabā.

Viņas acīm pavērās diezgan dīvains skats. Ralfs, Arvils un Meža Veča sakumpuši sēdēja uz divana un izskatijas visai izbie­dēti. Bet pie galda lepni kā karalis tronī sēdēja aluķems. Ikvienam, kas aluķēmus redzēja pirmo reizi, pār kauliem pārskrēja šermuļi, un Monikai un Rutai, kas viņus nebija redzējušas jau pusgadu, arī sametās nelāgi ap dūšu.

Aluķēms bija neliela auguma uzkumpis radījums ar lielu galvu, kuras abās pusēs rēgojās lielas, augšdaļa nosmailinātas ausis. Rupjo, sirmo matu ērkulis spurojās uz visām pusēm kā izplūkāts ķērpju kamols, bet slīpās, zaļās acis nekustīgi blenza pretējā sienā. Monikai viņš nedaudz atgādināja ķirzaku. Tagad aluķēms nedaudz pagrieza galvu, un stīvais zaļo acu skatiens pievērsās Rutai un Monikai.

Meitenes nodrebēja. Tad viņas beidzot pamanīja Mežsargu, kurš piesteidzās pie galda, vienā roka nesdams smalku porcelāna tasīti, otrā — kūpošu tējas kannu. Viņš nolika tasi aluķēmam priekšā un, nepārtraukti kaut ko purpinādams, ņēmās liet tēju, bet aiz uztraukuma pusi aizlēja garām. Aluķēms nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību un joprojām nenovērsa skatienu no Monikas.

Kaut ari Monika bija redzējusi aluķēmus daudz biežāk nekā ikviens klātesošais, šāda nedalīta uzmanība viņai nebūt nepatika.

Lēnām viņas abas ar Rutu ienāca istabā un apsēdās atzveltnes krēslos, pēc iespējas tālāk no aluķēma. Aluķēms pagrieza galvu tikai tik, cik bija nepieciešams, lai neizlaistu no redzesloka Moniku.

Mežsargs kā apdullis kukainis skraidelēja pa istabu ar tējas kannu rokās un visiem pēc kārtas piedāvāja tēju. Neviens to ne­vēlējās.

—  Meitene ar Aci, — čerkstošā balsī svinīgi ierunājās aluķems. — Esmu nācis lūgt tavu palīdzību.

Monika skatījās uz aluķēmu, gaidīdama, kas būs tālāk. Ilgi viņai nebija jāgaida.

—  Ir noticis kas ārkārtējs, — sacīja aluķēms. — Citādi nebūtu iedrošinājies tevi traucēt.

Monika pamāja ar galvu. Visi aizturētu elpu klausījās. Mež­sargs bija sastindzis pie galda ar tējas kannu rokā, un no tās snīpja uz galda pilēja tēja. Pakš… pakš… pakš… Neviens to pat nepa­manīja.

Aluķēms runāja tikai ar Moniku. Likās, ka pārējos viņš vispār neredzēja.