Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Redziet, dezinfekcija ir ārkārtīgi vienkārša lieta. Jānogalina visi mikrobi, un tas ir viss. Dezinfekcijas radītās problēmas ir līdzīgas tām problēmām, ar kurām saskaras, ārstējot infekcijas slimniekus stacionārā. Katrs sistēmas posms ir kā tāds ventilis. Ļaudīm, kas iet tam cauri, ir jāatvadās no sava apģērba, jānodušojas un pēc tam jāuzģērbj viss jauns. Starp citu, atšķirībā no ventiļa tas ir atgriezenisks process. Tiem, kas nāk laukā, ir jāizģērbjas pilnīgi kailiem, jānodušojas un jāgaida, kamēr viņu drēbes tiek sterilizētas autoklāvā, tas ir, apstrādātas ar tvaiku augstā spiedienā. Šoreiz mēs netiksim galā ar apģērbu apstrādi laikā, tāpēc visus lūdzam uzģērbt vecas drēbes, kas tiks iezīmētas un sterilizētas, bet pēc dušas viņiem izsniegs jaunas drēbes, tas ir, viņiem jaunas, bet īstenībā arī vecas. Mēs lūdzām tos, kas dzīvo ārpus zonas, atnest nevajadzīgos apģērbus, un… mm… firma «Oxfam» apsolīja mums šai ziņā palīdzēt.

Dzelzceļa stacijas dezinfekcijas centru izvietošanai izvēlējāmies tāpēc, ka tas dod iespēju viegli kontrolēt cilvēku izbraukšanu no zonas. Bez tam vilcieni mazāk nekā citi transporta līdzekļi saskaras ar tiem pilsētas rajoniem, kas nav cietuši. Tagad jūs varbūt atļausiet man sīkāk pastāstīt par…

Brigādes ģenerālis paskatījās pulkstenī un stingri sacīja:

— Paldies, doktor Fening, lielais paldies, jūs mums ļoti palīdzējāt. Taču laiks iet uz priekšu. — Viņš ielūkojās klātesošo sarakstā. — Mister Holland, vai jums ir kas piebilstams no transportnieku puses?

Hollands nervozi raustīja īkšķi un centās nedomāt par pieaugošajām sāpēm kuņģī.

— Šobrīd nekas, — viņš atbildēja. — Gribēju tikai pateikt, ka veiktie pasākumi ļoti nopietni ietekmē kustību visā pilsētā. Mūsu skaitļotāji jau rāda, ka «korķi» izveidojušies četrdesmit piecu kilometru attālumā no šejienes. No kustības radiālās sistēmas ir izslēgts centrs, un, lai gan ir norādīti apbraucamie maršruti, aprēķini rāda, ka tie uzņemsies tikai četrdesmit procentus slodzes. Šobrīd neko vairāk mēs nespējam darīt. Visas metro stacijas šajā rajonā, protams, ir slēgtas, un mēs varam vienīgi pārvest pasažierus uz Londonas nomalēm.

Ja jūs paskatāties uz šo shēmu, — viņš piespieda pogu, un uz ekrāna parādījās metro karte, — jūs redzat, ka zona pārgriež visas galvenās metro līnijas, izņemot Ziemeļu līnijas atzarojumu līdz Benka stacijai. Infekcijas avoti gan it kā koncentrēti tuneļu neizmantotajās daļās, tomēr mēs nolēmām slēgt visu sistēmu, izņemot perifēriju.

Armija, cik es saprotu, dod mums kareivjus, un tie pa tuneļiem virzīsies uz centru, ar liesmu metējiem sterilizējot tos. Atsevišķos iecirkņos to nebūs iespējams darīt, jo uzkrājušos gāzu dēļ tur ir pārāk liels risks. Pagaidām tas man ir viss.

Viņš apsēdās. Ģenerālis atkal palūkojās sarakstā un teica:

— Bet tagad misters Hentrijs no municipalitātes sanitārās pārvaldes izklāstīs apsvērumus, kas attiecas uz kanalizācijas tīklu.

Mazs, kustīgs cilvēciņš, kas sēdēja aiz Hollanda, veikli pielēca kājās un vēl pusceļā uz paaugstinājumu sāka bērt:

— Visbūtiskākie fakti. Katastrofas zona sedz vidējā līmeņa kolektoru, kas no ziemeļiem iet uz ziemeļaustrumiem, uz Ebimilsas sūkņu staciju Stretfordā. Jums jau pateica, ka notekūdeņu sūknēšana prom no centra tiks pārtraukta. Tāpēc visiem iedzīvotājiem jau ir pieteikts nelietot tualetes un neko neliet izlietnēs. Tomēr mēs joprojām sūknējam netīrumus no rajoniem, kas atrodas rietumos no zonas, uz Bek- tonu, uz ziemeļu izteku.

Hentrijs piespieda pogu, un uz kartes parādījās Londonas drenāžas sistēma — fantastisks līniju savi- jums, kas bija gandrīz tikpat biezs kā ielu tīkls. Dabūjis rokā rādāmo nūjiņu, viņš turpināja:

— Zonā ir viens vienīgs kolektors, kas iet no ziemeļiem uz dienvidiem, — Sevojstrītas kolektors. Tas nav nekāds lielais un viegli var tikt noslēgts no Jūs- tonroudas puses. Galvenā problēma ir — kurp novirzīt pieteci no rietumiem? Sākumā mēs domājām izmantot Flītas gultni un augšējā līmeņa Ziemeļu kolektoru, bet tas nav praktiski iespējams — pārāk

maza ir Lotsroudas stacijas sūkņu jauda. Otra iespēja bija Pikadillija maģistrālais kolektors un pazemes upītes Reinlejas gultne, bet te mēs atkal saduramies ar problēmu — nevaram pilnīgi noslēgt atzarojumus, kas nāk no katastrofas zonas.

Hentrijs brīdi nogaidīja, gandrīz vai iepriekš izbaudīdams, kāds efekts būs viņa noslēguma vārdiem.

— Tādējādi mēs secinājām: tā kā nevaram būt droši, ka neviens visā zonā neielaiž kanalizācijā jaunu infekciju, mums jāslēdz pilnīgi visa vidējā līmeņa maģistrālā sistēma. Tas nozīmē, ka visa pietece no ziemeļiem un no rietumiem būs jānovada lietus ūdens kanalizācijā un… taisnā ceļā uz Temzu.

Telpu uzreiz piepildīja balsu murdoņa, kurai cauri izlauzās sera Frenka Deila protestējošais izsauciens:

— Bet paklausieties, mans dievs, jums nemaz nav tiesību! Vai jūs apjēdzat, ka tas ir bīstami veselībai? Desmitiem infekcijas slimību, epidēmijas…

— Ser Frenk, — Hentrijs pacietīgi atbildēja, — mums nav citas izejas. Mums nav kur likt netīros ūdeņus…

— Vai tad nav nostādināšanas rezervuāru vai kā tos sauc?