Mutants-59 plastmasu ēdājs

Viņa paraudzījās uz vīru, ciešāk ietinās segā un tad vairs nenovērsa acu no virtuves durvīm. Viņš pēdējo reizi atskatījās gandrīz pilnīgā tumsā un izgāja ārā.

Drebēdama no bailēm, viņa gaidīja vīru veselas divdesmit minūtes. Atgriezies Beilijs nodauzīja no apaviem sniegu, aizslēdza durvis un atspiedās pret sienu, lai atvilktu elpu.

— Kas tagad būs? — jautāja Mērija.

— Viņi atsūtīs dezinfekcijas komandu. Es pateicu viņiem adresi. Būšot klāt drīz, nekavēšoties.

Vēl pusstundu viņi nosēdēja pustumsā gaidīdami. Pēkšņi akmens gaitenītī nodunēja soļi un pie durvīm atskanēja skaļš, pavēlošs klauvējiens.

— Kas tur ir? — nervozi atsaucās Beilijs.

— Dezinfekcija. Atveriet, lūdzu!

Beilijs piegāja pie durvīm, atvilka aizbīdni, noņēma ķēdi un atvēra durvis. Mērija iekliedzās.

Ārpusē stāvēja trīs milzīgi vīri ar smagām laternām kā alpīnistu glābējiem. Visi trīs bija ģērbti gumijas aizsargtērpos ar kapucēm un caurspīdīgiem sejsegiem. Katram uz krūtīm bija melns uzraksts «Bīstons — ķīmiskās aizsardzības nodaļa». Vienam uz muguras bija smidzinātājs, otrs nesa rīkus — lāpstu, cirvi ar garu kātu un laužņus. Trešais turēja kaut kādu elektronu ierīci. Brīdi viņi nekustīgi stāvēja durvīs, un izplūdušie silueti laternu gaismā atgādināja viesus no kosmosa.

Beidzot Džeks Beilijs atguvās no pārsteiguma.

— Velns parāvis, jūs mani nobiedējāt…

— Atvaino, veco zēn, to es negribēju, — atbildēja nodaļas vecākais. Balss aiz sejsega skanēja apslāpēti.

Ienākuši istabā, svešie izskatīja visus stūrus. Krēslā sēdošā Mērija sarāvās čokurā. Viens no atnācējiem ievēroja, ka viņai ir bail.

— Nebaidieties, māmuļ, — viņš mierināja, — mēs jūs ilgi neaizkavēsim. — Un, pagriezies pret Džeku, pajautāja: — Kur tas ir?

— Tur, virtuvē. — Beilijs pameta ar galvu uz aizvērto durvju pusi.

Vecākais, ar seržanta uzšuvēm uz piedurknes, deva zīmi saviem ceļabiedriem, un viņi sāka kravāt laukā savu mantību un likt laternu gaismā uz grīdas.

— Ko jus darīsiet? — nobažījies apjautājas Džeks.

Seržants uzmanīgi nopētīja viņu.

— Baidos, ka mēs uztaisīsim nelielu jucekli.

— Ko?

— Vispirms apskatīsimies.

Seržants piesardzīgi atdarīja virtuves durvis un iespīdināja tumsā ar laternu. Likās, ka visa virtuve ir viļņojošos ēnu pilna. Dzīvojamā istabā ieplūda drēgna, atbaidoša smaka.

— Dari, ko zini, bet te kaut kas nav labi, — teica seržants, ņemdams nost no pleciem gumijēto mugursomu. Viņš izņēma no somas lielu botu pāri. Visi trīs uzvilka virsū apaviem botes un tikai tad gāja iekšā. virtuvē. Somu viņi nolika virtuves vidū.

Džeks grasījās iet viņiem līdzi, bet seržants pagriezās un teica:

— Nenāciet vis. Tagad nav ko nākt, padzīvojiet istabā.

Džeks ņurdēdams palika, bet nodaļa veicīgi ķērās pie darba. Viens ar rokas zāģi nozāģēja atkārušos izlietni, otrs saslaucīja kaudzē sabojātos traukus un bundžas, trešais, satvēris smidzinātāja sviru, sāka sūknēt, ar otru roku virzīdams šķidruma strūklu no garas, tievas šļūtenes uz bojātajām vietām. Istabā izplatījās asa ķimikāliju smaka.

Mērija sēdēja ar bailēs ieplestām acīm un kāšļāja. Trīs vīri kopīgiem spēkiem sarīkoja virtuvē īstu grautiņu. Citu pēc cita cirzdami un dragādami Džeka darinājumus, viņi attīrīja istabu kā no bojātās, tā no nebojātās plastmasas. Džeks stāvēja uz sliekšņa un mēms no pārsteiguma vēroja, kā tiek iznīcināti viņa mēnešiem ilgā darba augļi.

Katru atdalīto plastmasas gabalu vīri tūlīt ielika somā. No sienas tika noplēstas vinila tapetes, no grīdas — plastmasas plāksnes, no galda — vaskadrāna ar visu galda virsu.

Beidzot darbs bija galā. Uzblīdušo somu nolika tuvāk pie durvīm, un pirms nākšanas ārā no virtuves visi novilka botes un arī iebāza somā. Seržants izņēma no kabatas aerosola flakonu un, parāvis svi- riņu tā sānos, nolika flakonu uz grīdas. Tas tūlīt sāka nikni šņākt. Seržants aizvēra durvis, aizzīmogoja tās ar izolācijas lentes gabalu un pagriezās pret satriekto laulāto pāri. Mērija šņukstēja.

— Rimstieties, saimniec, — teica seržants. — Jūs par to saņemsiet kompensāciju, vismaz būs naudiņa. — Nosmējies viņš ieteica Džekam: — Labāk apģērbieties siltāk.

— Kāpēc?

— Jūs tak nevarat palikt te, vai tā nav?

— Kur mēs iesim? Es negribu nekur iet. Paklausieties, ko tas viss nozīmē?

— Jums jādezinficējas, lūk, ko tas nozīmē. Labāk posieties. Tepat līdz Čeringkrosai vien. Tikai desmit minūtes ko iet. Es jums iedošu caurlaidi, lai jūs neaiztur.

— Kāpēc mums jāiet? — iesaucās Mērija. — Ak kungs!

Viņa sāka rūgti raudāt.

— Paklausieties, dārgā, — nepacietīgi sacīja seržants, — pret jums nevienam nekas nav. Jūs tak esat inficēti? Esat. Tātad jūs jādezinficē? Jādezinficē. Bet tagad ejam. Mums ir vēl desmit izsaukumi. Mēs taču nevaram nīkt pie jums visu nakti…

Kamēr seržants centās pierunāt Mēriju, pārejie divi naski vāca kopā savas mantas. Soma tika stingri aizsieta, un nodaļa gatavojās iet prom. Seržants izņēma no ārkabatas kartīti, ar stiklogrāfu kaut ko uzšņāpa uz tās un iedeva kartīti Džekam.

— Te jums būs caurlaide. Posieties, cik vien ātri

varat. — Viņš pagriezās pret Mēriju. — Atvainojiet, saimniec. Ar labu nakti!