No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

"Jā," viņa pamāja ar galvu. — Viņš skrēja viņai pēc skolas. Es toreiz biju mazs un nezināju visu. Bet varu teikt, ka, mācoties pēdējā klasē, visi teica, ka pēc skolas precēsies, gatavojās kāzām. Mūsu skolas direktores dēls Gļebs bija vispopulārākais puisis, izskatīgs puisis, visas meitenes skrēja viņam pakaļ, un viņš rāvās par Kapku. Es viņu bieži redzēju, kad viņš ieradās viņu mājā un nesa viņai ceriņu pušķus. Es nezinu, kas notika viņu izlaidumā, bet Capka no tā atgriezās viens un ar asarām. Divas dienas viņa neizgāja no savas istabas, viņi pat gribēja viņu izsaukt uz psihiatrisko slimnīcu, un Gļebs klauvēja pie viņu dzīvokļa sliekšņa, līdz tēvocis Makss viņu izsita no ieejas. Es redzēju, kā viņš satvēra viņu aiz apkakles un izvilka uz ielas, izmetot uz asfalta. Viņš skaļi kliedza, šausmīgi zvērēja, es domāju, ka viņš mani nogalinās. Un Gļebs arī uzrakstīja uz asfalta ar krāsu: “Mīļais, piedod man. Es mīlu Tevi". Šis uzraksts šeit ir bijis ilgu laiku. — Viņa pamāja uz ietves pusi ieejas priekšā. — Pēc tam Kapka aizgāja.

— Un Gļebs?

— Kā ar Gļebu? Viņa tēvs gribēja viņu sūtīt uz militāro skolu, bet viņš iestājās jūras dienestā, es domāju, ka kaut kur Kerčā, es precīzi nezinu. Viņš nav atgriezies mājās, tagad dodas uz ārzemēm un laiku pa laikam apciemo savus vecākus. Tante Sveta teica, ka jānāk rīt. Viņš šeit neparādās bieži; pēdējo trīs gadu laikā esmu viņu redzējis tikai vienu reizi. Viņš kļuva tik skaists, visas mūsu meitenes skrēja viņam pakaļ un joprojām nav pret viņu. Un viņš joprojām ilgojas pēc Kapkas. Jā, es redzu, ka Kapka par viņu vēl nav aizmirsis. Paskaties, kā viņas rokas trīc tikai no viņa vārda.

— Kā jūs zināt, kas žūst? — Igors pasmīnēja, pārsteigts par Vikinas zināšanām par kāda cita personīgo dzīvi.

— Jā, mūsu pilsētā visi zina par visiem. Un mana māte joprojām strādā tirgū, un tas parasti ir foršāks nekā internets.

— Un tomēr, kas notika starp viņiem?

— Es nezinu, bet viņi teica, ka viņš, šķiet, viņu krāpj izlaiduma ballē ar viņas labāko draugu. Kopš tā laika Gļebka ir jūrās, un Kapka nevienu sev klāt nelaida. Bet, redzu, viņa tevi ielaida, pat piekrita precēties. — Viņa iesmējās, it kā nosodītu, bet es nesapratu, kurš no viņiem.

Igors redzēja Vikijas neslēpto interesi par viņu kā vīrieti, viņa visos iespējamos veidos mēģināja demonstrēt visus savus vilinošākos izspiedumus, bet viņš tikai pie sevis pasmaidīja, lai gan bija uz ko skatīties.

— Un tas draugs? Un kā ar Gļebu? — Igors vēlreiz jautāja, vēlēdamies noskaidrot šo jautājumu līdz galam.

— Kā ar tavu draugu? Sasodīts, es aizmirsu, kāds ir viņas uzvārds,” atcerēdamies meitene sarauca pieri. — PAR! Ņina Košeļeva! Kas viņa ir? Viņas vecāki gribēja apprecēties mazā meita, — pie šī vārda Vika uzmeta smieklīgu seju, — un Gļebs, bet tas nesaauga. Mums ir apjukums. Māte stāsta, ka viņi tomēr mēģinājuši, un tādā veidā pati Ninka vajāja Gļebu, bet viņš viņu sūtīja.

Tad Vika pievērsa sarunu viņam, mēģinot atklāti noskaidrot viņa bagātību un sociālo statusu.

"Nu, tu nesaņem daudz," viņa pasmaidīja un pamāja ar plaukstu, kad viņš nosauca savu ienākumu summu. — Tava mašīna ir forša, pulkstenis Ķīnā nav lēts, apģērbs, ko tu valkā, maksā kā divas no manas mātes algām.

— Labāk saki, ko tu darīsi? Tu tikko pabeidzi skolu, vai ne?

— Jā, pagājušajā gadā. Tagad es strādāju kafejnīcā,” meitene atkal ieņēma vēl vienu vilinošu pozu, saliekot vienu kāju zem otras, no kuras viņas “visiekšējais” bija Igora priekšā, pilnā redzeslokā, un izbāza krūtis tā, ka viņa izskatījās. tieši viņam sejā kā ierocis, gatavs kaujai.

Viņa Igoram neteica, ka papildus viesmīles darbam viņa ir Armēna saimniece, kura viņai dāsni maksāja “par sīkām palaidnībām”, un viņa nevēlējās domāt par iestāšanās kārtību, lai izniekotu piecus savas dzīves gadus. Kad viņa šķirsies ar Armēnu, viņa atradīs citu vīrieti. Ne velti, kad viņa saprata, ka kļūst par skaistu meiteni, dabisku blondīni ar lielisku figūru, viņa sāka daudz laika veltīt savam izskatam. Mājās pie spoguļa viņa bieži iemācījās “uztaisīt nevainīgas acis” un vilinoši smaidīt. Vika ticēja, ka noteikti atradīs sev cienīgu bagātu vīrieti un viņai nekad nebūs jāstrādā.

— Kur, tavuprāt, vajadzētu doties?

"Es vēl nezinu," viņa piebalsoja vājumu savā balsī. — Mūsu pilsētā nav kur mācīties, tāpēc es neiešu mācīties par automehāniķi vai skolotāju? Mums jādodas uz reģionu. Bet es nevēlos dzīvot kopmītnē.

Viņa vēl gribēja aprunāties ar Igoru, taču viņš piecēlās, izsvieda izsmēķi un atgriezās dzīvoklī. Kapitolija viņu gaidīja savā istabā.

— Igor, lūdzu, šodien izbrauksim? — Viņa paskatījās uz viņu tādām acīm, ka viņa sirds neviļus sažņaudzās.

— Protams, kā tu saki. Cik ilgs laiks tev vajadzīgs, lai sagatavotos?

"Es jau esmu sagatavojies, atliek tikai atvadīties no saviem vecākiem."