No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

No rīta apsardzes priekšnieks viņam iedeva vēl vienu dokumentu kaudzi, visu, ko viņš bija savācis šim koncertam. Kapitolina Maksimovna Karpenko. Viņš iesmējās, tas noteikti ir dīvains vārds, es to neesmu dzirdējis ilgu laiku. Viņa tiešām izrādījās 25 gadus veca, dzimusi un augusi pilsētiņā 120 km no šejienes, skolotāju meita, skolu beigusi ar teicamām atzīmēm, pēc tam ar izcilību Filoloģijas fakultātē, divus gadus strādājusi skolā. Tikai lieliskas atsauksmes, ikviena mīļākā. Nav precējusies, lai gan viņa iesniedza dokumentus dzimtsarakstu nodaļā ar noteiktu Igoru Nikolajeviču Selezņevu, taču kāzas nenotika.

— Sanič, lūk, ko mēs steigā varējām salikt. Ja nepieciešams, varam meklēt vairāk.

— Dod man visu, ko atrodi. Un par šo ķēmu — Seļezņevs, pastāsti arī man. Kāpēc viņi neapprecējās?

— Labi. Cik ilgi?

— Pietiks ar trim vai četrām dienām, ne vairāk kā piecām?

— Es domāju, ka jā. Pārbaudi savus vecākus? Vīrieši?

— Pārbaudiet, cik vien iespējams. Visi, kas bija viņai blakus.

Kad apsardzes priekšnieks aizgāja, Sergejs izņēma tālruni un uzsauca Kapitolinas numuru, kuru viņš nekavējoties pārdēvēja par "Kapets".

— Kur tu esi? — viņš jautāja, tiklīdz viņa atbildēja uz viņa zvanu.

"Labrīt arī tev," es dzirdēju atbildi.

— Kur tu esi? Vai man tas jāsaka vēlreiz?

— Klausies, tēt, vispirms iemācies runāt ar cilvēkiem, tikai tad es tev atdošu bērnu. Ciao, neesi garlaicīgi! — un nolika klausuli.

Viņš apstulbis paskatījās uz tukšo ekrānu. Vienkārši paņemiet un nosūtiet. VIŅŠ — Sergejs Stankevičs, no kura viņi baidās un trīc pirms tam? Neviena sieviete nekad nebija ar viņu tā runājusi.

Viņš ātri izgāja no mājas, iekāpa mašīnā, pāris mirkļos aizlidoja pie viņas ieejas un uzlidoja uz grīdas un sāka zvanīt pie durvīm. Kad viņa viņam to atvēra, viņš gandrīz aizrijās, ieraugot tik mājīgu, omulīgu meiteni, kuru viņš uzreiz gribēja padarīt par savu. Viņas mati, kas vakar salikti kūciņā, tagad bija sapīti bizē, kas sniedzās līdz muguras lejasdaļai, slaidajai figūrai piegulēja viegla vasaras kleita, čības ar maziem pomponiem. Lai gan viņu nevarēja saukt par mazu, viņas galvas augšdaļa sasniedza viņa zodu. Senka stāvēja viņai aiz muguras paštaisītos šortos un T-kreklā un smaidīja.

— Vai es kaut ko nepareizi jautāju? — Sergejs sāka uzbrukt no sliekšņa. — Grūti bija atbildēt.

Šis Kapets atbildes vietā gribēja ar asu kustību aizvērt durvis sev priekšā, taču viņš laicīgi izbāza kāju.

— Ei, ko tu atļaujies darīt? — viņš atkal pieskrēja klāt.

— Kad iemācīsies normāli runāt, tad nāc, bet pagaidām tev te nav ko darīt.

"Es atnācu pēc sava dēla," viņš saplēsa durvis, lai tās atvērtu, un Kapets pavilka durvis uz sevi, cenšoties tās aizvērt. Pēkšņi viņa bija pietiekami spēcīga, lai sacenstos ar Sergeju, un viņš pasmaidīja.

— Dēlu dabūsi, kad no bandītu valodas pāries uz cilvēku valodu.

Sergejam izdevās atvērt durvis un ieiet dzīvoklī, atstumjot skolotāju prom no durvīm, lai netraucētu iet. Dēls visu šo laiku stāvēja un vēroja viņus ar tādu smaidu, ka Sergejs neviļus uzsmaidīja Seņkai, atbildot. Viņš visu šo cīņu starp skolotāju un tēviem uzskatīja par kaut kādu spēli.

— Senija, sveiks, bērns. Es atnācu pēc tevis. Gatavojamies, ejam mājās.

— Jā, tagad es atlaidīšu puisi tev līdzi. Vai jūsu dzīvoklī vispār ir ēdiens? Un no rīta kurš viņu pabaros un vedīs uz skolu? Un kurš par to parūpēsies, kad nākamajās sarunās jums neizdosies? Vai viņš viens pats vazāsies pa dzīvokli? — Viņa jau bija pietvīkusi no dusmām.

— Kāpēc vienatnē? — Sergejs nesaprata. — Mani puiši būs ar viņu. Ēdiens tiks pasūtīts.

— Zini ko, nepabeigtais tēvs, šī tev nav plīša rotaļlieta, tas ir dzīvs puika, ar viņu jātiek galā, vēlams vecākiem, nevis taviem buļļiem.

— Ko jūs vēlaties teikt? — Sergejs viņu atkal nesaprata.

— Es gribu teikt, ka Senkam ir vajadzīgas rūpes un uzmanība.

— Kas, man viņš ir vienalga? Pērku visu, rotaļlietas, grāmatas.

— Kur šajā visā ir tavs personīgais laiks, kad tu pēdējo reizi vienkārši pastaigājies ar dēlu?

Sergejam nebija laika atbildēt, kad zvanīja viņa telefons.

"Sanič, mēs atradām Oļegu," telefonā atskanēja Maksa balss. -Kur viņš dodas? Un atkal problēmas ar vietējiem auto burvjiem. Viņi izrāvās no rokām un sāka kliegt. Mums ar viņiem nopietni jārunā.

"Sasodīts," Sergejs nolādēja. — Es drīz būšu, kur tu esi?

Makss nosauca adresi, un skolotāja, kas dzirdēja šo sarunu, piemiedza acis.

— Ko, dēlu ņemsi līdzi uz izrēķināšanos?

— Pie velna, lai tas ir ar tevi līdz vakaram. Tad es iešu to paņemt.