No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

— Igor, tu nenomiri, kad krāpji mani ar Viku un pat nedomāji par to, kā tu mani sāpini. Vai arī cerējāt, ka es neko neuzzināšu un ar mums viss būs kārtībā?

Viņš vilcinājās un nolaida acis.

— ES tā domāju. Un nez kāpēc man šķiet, ka šī nebija vienīgā reize,” viņa turpināja ar acīm pētīt viņa seju un redzēja, kā viņam pārskrien viļņi. — Kas? Vai es atkal uzminēju? Zini, Igors, es tagad jūtos tik netīrs, tu mani tikko sasmērēji. Lūdzu ej prom. Atrodi jau sev sievieti un liec mani mierā. Es jautāju kā cilvēks. Neliec man tevi ienīst.

Igors aizgāja un pārtrauca viņu atklāti apsargāt skolā vai mājās. Bet viņa juta viņa skatienu uz sevi.

* * *

Februārī Svetlana Vasiļjevna pulcēja skolotājus uz steidzamu sanāksmi.

— Nu, tāpat kā Gogolis, pie mums nāk revidents! Un jokus pierunājot, rīt pie mums ierodas sponsoru pārstāvji un izglītības nodaļas dižgars. Mums tie ir jāsatiek un jāziņo. Kapitolija, kā jaunākā, es uzdodu jums noorganizēt tikšanos un parādīt remontdarbus, ko mēs veicām par viņu naudu. Jūsu birojs ir labs piemērs.

Inspektori ieradās pusdienlaikā, labi, ka mums nebija jānovērš uzmanība no nodarbībām. Bija vīrietis vecumā no 50+ ar nepatīkamu izskatu, sieviete nenoteiktā vecumā (no 40 līdz 70), kura uzreiz saritināja savas uzkrāsotās lūpas riebīgā grimasē un nemainīja to līdz pēdējai minūtei, kamēr viņi bija skolā. Nedaudz vēlāk pienāca kāds vīrietis, kurš izskatijās 35–40 gadus vecs, nedaudz virs vidējā auguma, liels šāviens no nodaļas, kurš uzreiz aplika roku ap Kapitolinas vidukli, mēģināja viņu pievilkt klāt un lūdza viņu nosaukt par Viktoru. Atvadoties, Viktors atkal mēģināja turēt Kapitolinu sev klāt un apsolīja viņai piezvanīt. “Kapa, tu man tik ļoti patiki, es sen nebiju redzējis tādas skaistules. Es vēlos paplašināt mūsu iepazīšanos. Tici man, tev būs vislabāk, ja tu piekritīsi,” viņš klusi sacīja viņai ausī, lai neviens cits nedzirdētu.

Viņa vārdi lika meitenei nodrebēt un sajust sliktu dūšu. Jau mājās viņa iekāpa dušā, lai nomazgātos no viņa lipīgajiem pieskārieniem.

* * *

Nākamajā dienā pēc Senkas ieradās pats Sergejs Aleksandrovičs. Alevtina ātri piezvanīja Kapitolijai un vērsās pie sava pazudušā tēva, lai parunātos, bet viņš vienkārši atcirta, ka nevajag viņu apgrūtināt ar liekām problēmām, ja vajadzēs, viņš vienmēr iedos naudu.

— Kāds sakars naudai? — Alevtina bija sašutusi. — Es gribu parunāt par tavu dēlu un to, kas notiek tavā ģimenē. Tas viss ietekmē bērnu.

— Klausieties, nejaucieties manā ģimenē, labāk rūpējieties par savu tiešo pienākumu — bērna izglītošanu. Kāpēc viņš iekrita troebanēs?

Kapitolija, kura paspēja ātri ierasties un visu to vēroja no malas, neizturēja un bija sašutusi. Viņa piegāja gandrīz tuvu Stankevičam un, iebāzusi viņa pirkstu krūtīs, sāka:

— Ko tu saki, lūzer tēvs! Kāpēc lai mēs netraucētu jūsu ģimenei? Vai jūs zināt, ka visa bērna uzvedība un panākumi ir atkarīgi no tā, kas notiek ģimenē? Vai vēlaties uzzināt, kāpēc jūsu bērnam skolā ir kļuvis sliktāk? Jums aug dēls, kurš savu tēvu redz tikai fotogrāfijās. Kad tu pēdējo reizi to darīji? Pastāsti man, kad tu pēdējo reizi kopā ar viņu pildīji mājasdarbus? Vai jūs vispār zināt, kādi priekšmeti viņiem tagad ir un kuri viņam patīk, un uz kuriem viņš peld? Kad tu devies pastaigāties vai vienkārši skatījies filmu ar viņu mājās? Vai jūs vispār zināt, kas jūsu dēlam patīk? Ko viņam patīk ēst, kas ir viņa draugs? Kādu sporta veidu viņš vēlētos spēlēt?

— Kāds sporta veids? "Futbols, tāpat kā visi zēni," atbildēja Sergejs, apstulbis no šāda uzbrukuma, neviļus atkāpjoties.

— Futbols? Vai zini, ka tavs dēls apbrīnojami labi zīmē? Vai esat kādreiz redzējuši viņa zīmējumus? Lūk, paskaties,” viņa ar asu kustību izņēma no somas iknedēļas žurnālu, kurā viņa glabāja rozes attēlu, un pasniedza to Sergejam, — tavs dēls to uzzīmēja. Viņam ir talants! Un tev un tavām vistām zēns nemaz nerūp. Ar viņu vajag strādāt, nevis atvest un izņemt no skolas! Mēs esam mēģinājuši sazināties ar jums jau sešus mēnešus, bet jūs vienkārši uztraucaties un pat neuztraucaties runāt ar klases audzinātāju. Ja jums ir vienalga par savu dēlu, atdodiet viņu citiem, kas jūsu bērna labā darīs vairāk nekā viņa tēvs, vai nododiet viņu internātskolā kā nevēlamu kucēnu.

— Par ko tu runā? Viņa ir galīgi traka, ”viņš apmulsis turpināja skatīties uz viņu, nespēdams apturēt viņas sašutuma straumi.