Nosaukts par engeli

"Vai atceries, kad es tevi taja diena redzeju uz tilta?" – Roberts atveras. – Es devos uz darbu un domaju par savam problemam. Par to, ka atskaites nav gatavas, ligumi nav parakstiti, un ka vispar man sis darbs ir lidz velnam garlaicigi. Ta nav mana darisana. Visu muzu esmu interesejies par muziku, pat pabeidzu augstskolu ar to saistitu specialitati.

Mans tevs bija pret to, ka es speleju nopietni. Vins uzskatija, ka but muzikim ir necienigs darbs. Ka hobijs ja, bet uz muzu vajag kaut ko stabilu, kas nes labus ienakumus. Vins mani pienema darba sava uznemuma buvmaterialu razosanai, uzreiz vadosa amata – par vina vietnieku. Es nevareju ar vinu strideties, vins vienmer bija autoritate musu gimene. Pec teva naves es tiku paaugstinats par direktoru, jo butiba esmu vina ipasumu sanemejs. Tas ir, mans tevs bija astondesmit procentu akciju ipasnieks, tas pasas, kuras man mantojuma.

– Tatad jus esat muzikis? Ari radoss cilveks, tapat ka es. Kadus instrumentus tu spele? – Es biju sajusma.

– Galvenokart uz gitaras, bet varu spelet ari klavieres, nedaudz uz bungam.

– Forsi, es gribetu dzirdet kaut ko jusu izpildijuma.

– Vai gribi, lai es tagad speleju tev? – Roberts cerigi jautaja.

– Protams, ka gribu. "Cik es gribu," es priecigi atbildeju.

"Pagaidi, es ieiesu maja pec gitaras," vins teica un iegaja maja.

"Labi, es gaidu," vina pasmaidija.

Pec piecam minutem vins ieradas ar gitaru, laimigs ka zilonis. Uzreiz skaidrs, ka ta ir vina milaka nodarbe – spelet gitaru.

Vins apsedas, neatbalstidamies ar elkoniem, un panema gitaru rokas, noliekot to uz celgala. Vins nopluka akordus un saka pirkstit stigas. Atskaneja melodija, patikama manam ausim. Muzika man kluva vel patikamaka pec tam, kad dzirdeju vina balss tembru.

Vins dziedaja dziesmu ar romantisku nozimi maiga baritona balsi, un vina dziedasana lika man griezties galvai. Likas, ka sie milestibas vardi bija par mani un par mani. Vins dziedaja un dziedaja, vienu dziesmu pec otras, un es klausijos un izkusu. Ne velti saka, ka mes, sievietes, milam ar ausim. Dala patiesibas saja zina ir.

Peksni vins jautri sacija:

– Nodziedasim kopa kaut ko smiekligu. Ko tu gribi? Ejam Mumiy Troll?

Un mes kopa gaudojam: “Ka tev ir paveicies, mana ligavina! Uh… Rit mes izteresim visu tavu, visu tavu naudu kopa…"

Mes smejamies ka traki un kliedzam smiekligas dziesmas. Es domaju, ka mans veders parplisis no smiekliem un mana balss klus briesmiga no kliedzieniem.

Laiks paskreja tik nemanami, ir pienacis laiks skirties. Mums jadodas majas.

– Cau! – es aizbegu, atvadoties ar roku.

– Uz redzesanos! – vins kliedza pec manis.

Bet tomer vins ir labs. Man ir tik jautri un interesanti but kopa ar vinu. Es neizteiksu nekadus minejumus, bet domaju, ka mums izdosies. Es vinam ari patiku. Es to jutu tiesi ar savu treso aci, kas, starp citu, ir loti attistita.

Es skrienu pie Natasas un sanemsu padomu.

Es negaju pa ierasto celu, bet apgriezos ap ielas sturi, lai atri dotos taisni uz sava drauga maju. Ieeja bija saluzis domofons, tapec atri uzkapu pa pakapieniem uz piecstavu panelu ekas treso stavu. Es nedaudz vilcinajos durvju prieksa un nospiedu zvana pogu. Asa skana lika majiniekiem sakusteties. Durvis atvera Natasas mate – apmeram piecdesmit gadus veca sieviete, apala seja, tumsadaina un vienmer smaidosa. Loti laipna sieviete, gluzi ka pati Natasa.

– Sveika, tante Zoja. Vai Natasa ir majas?

– Majas, kur vel vinai vajadzetu but? Nac ieksa, vina ir sava istaba ar mazo.

Es iegaju istaba, kur Natasa blava ar mazuli.

– Sveiks, ka tev iet? Ka klajas Vitjuskai?

– Labi, mes jau sezam un apgriezamies. "Driz mes stampisim ar kajam," vina atbildeja, turot bernu ta, it ka vins stavetu viens pats.

"Un vins arvien vairak lidzinas savam tevam, vins ir izaudzis par tadu blenu," es pasmaidiju.

– Tatad, jus stradajat vai vienkarsi atnacat, jo kas notika? – draugs viltigi smaidot jautaja.

– Ja, kada iemesla del mums ir jaruna.

Un es saku savu stastu:

– Atceries, es gaju uz klubu, it ka ar draugu?

– Ka var aizmirst, kleitas izvele aiznema pusi dienas. Jau tad man bija aizdomas, ka tu no manis kaut ko slep. Es parak centos but skaista "tikai draugam".

– Nu, es devos ar to puisi, kurs man loti patik.

– Oho, meitin, tu esi iemilejusies.

"Es nezinu, varbut ta ir patiesa milestiba, ko esmu meklejis visu savu dzivi?" Tas ir tapat ka jus un Vitja.

– Nu, saki, kur tu iepazinies, ka tevi sauc?

– Ak, par pazinam es jums vel nestastisu. "Noslepums," es vilcinajos, meginot noslept sausmigo epizodi uz tilta no Natasas.

– Un tapec es jums pastastisu par vinu. Skaista brunete. Vards ir Roberts, uznemuma ipasnieks. Vins ir tik forss, es pat vinu noskupstiju, kad devamies uz klubu.

– Apsveicu, kur tu to atradi? Sadas sugas musu aprindas nav sastopamas,” ar izbrinu un vieglu skaudibu atzimeja Natalija.

"Vins mani atrada, es nezinu, ar kadu brinumu."

"Lai Dievs dos, ar vinu viss izdosies, un jus uzaicinasiet mani uz kazam."

– Ir paragri par to domat, patiesiba mums pat nav attiecibu, tikai kaut kads flirts.