Pazaudētā seja

Vispār ar misteru Pit

—   Tas ir pārsteidzoši! — Sorokins izsaucās. — Praksē tas ir pirmais gadījums. Visgarākais augums, kas zinātnei pazīstams, ir divi simti piecdesmit pieci cen­timetri. Tiesa, stāsta, ka krievu milzis Mahnovs esot bijis vēl garāks, proti, divi simti astoņdesmit piecus centimetrus garš, taču šo skaitli uzskata par pārspīlētu. Jūs, mis, esat garāka par teiksmaino milzi Mahnovu.

Un, atgāzis galvu tā, ka viņam noteikti nokristu ce­pure, ja tā būtu uzlikta, Sorokins turpināja, uzrunādams mis Luksas galvu, kura šūpojās kaut kur augstu, gluži kā telegrāfa stabā:

—   Vai nav tiesa, mis, garam augumam ir savas priekšrocības? Jums atklājas jauni, plaši apvāršņi!

—   Diemžēl, visai bēdīgi! — Viņš izdzirdēja balsi no augstienes.

—   Kāpēc gan? Pūlī jums neviens netraucēs redzēt visu, kas notiek visapkārt] Jūs nekur nenomaldisieties. Visiem būs ļoti ērti sagaidīt jūs stacijās…

—   Es būšu laimīga tikai tad, kad atgūšu savu ag­rāko augumu.

—   Pacentīsimies, — Sorokins viņu mierināja.

Novājējušais misters Pitčs centās pierunāt Lorenco

un Hedu, lai viņi patur savu tagadējo izskatu, kādu tiem sagādājušas Presto «indes».

—   Jūs radīsiet tādu pašu sensāciju kā vecais Presto! — viņš mēģināja iegalvot un solīja miljonus, tā ka Lorenco jau sāka svārstīties, taču, paskatījies uz Hedu, atsacījās no vilinošā piedāvājuma.

Pagāja vēl divas nedēļas, un visi pamazām atguva agrāko izskatu. Heda Luksa kļuva mazāka, punduris Lorenco acīm redzami pieauga, bet misters Pitčs bija gandrīz sasniedzis savus iepriekšējos apmērus. Visi jau runāja par drīzu došanos uz mājām.

Kad vēl bija atlikušas tikai pāris dienas līdz prom­braukšanai, pie Sorokina ieradās jauni pacienti: tiesne­sis, prokurors un gubernators, bet kādā izskatā! Proku­rors bija kļuvis par pundurīti, līdzīgu Lorenco, tiesnesis izblīdis kā misters Pitčs, bet gubernators kļuvis par īstu nēģeri. Būt nēģerim Amerikā nebūt nav jauki, it īpaši, ja viņš ir gubernators. Viņam bija jāiztur īsta mo­cība un jāiepazīstas ar visiem džimkrovisma [2] jauku­miem, iekams viņš nokļuva pie Sorokina. Kad guberna­tors bija iegājis vagona restorānā, par nēģera bezkau­nību sašutušie pasažteri tikko nebija izmetuši viņu pa logu ārā. Tāpat stacijā bija notikušas visādas sa­dursmes.

Gubernators šausmīgi baidījās, kaut tikai nebūtu jāpaliek uz visu mūžu par nēģeri. Viņš nelaida ne soli projām divus uzticamus kalpotājus, kuri bija novēro­juši viņa pakāpenisko pārvēršanos par nēģeri un visos sadursmju un pārpratumu gadījumos liecināja, ka gu­bernators nav nēģeris. Jā, Presto bija sagādājis guber­natoram lielas nepatikšanas, likdams viņam padzīvot kādu laiku nēģera ādā! Gubernators pavēlēja, lai viņu mazgā, lai lej virsū veselas mucas ūdens un izziepē veselas kastes ziepju, taču āda gaišāka netika. Ataici­nātais ārsts konstatēja, ko gubernatora āda nav nokrā­sojusies no ārpuses, bet tanī radies tumšs pigments kā nēģeriem.

—   Varbūt jūsu senči? … — ārsts izteica aizdomas.

Gubernators gandrīz vai nosita viņu.

Metamorfoza ar gubernatoru, tiesnesi un prokuroru

notika dažas nedēļas pēc tam, kad nepazīstamais ban­dīts bija piespiedis viņus norīt dīvaino šķidrumu. Tā ka nāve šim gadījumam nesekoja un nekādas saindēšanās pazīmes arī turpmāk nebija manāmas, tad cietušie pa­mazām nomierinājās un iegalvoja sev, ka viss būs labi, taču cerības viņus pievīla. Drīz vien tiesnesis izblīda, prokurors pārvērtās pundurītī, bet gubernators kļuva par nēģeri.

—    Kāpēc par nēģeri? Kā tas varēja notikt, — gu­bernators neizpratnē jautāja ārstam. — Bandīts man taču neko neielēja mutē.

—   Viņš varēja uzpirkt jūsu kalpotājus, lai tie ielej attiecīgo šķidrumu dzērienā, — Sorokins paskaidroja. — Tas viss ir hipofīzes — smadzeņu piedēkļa — darbs. Hipofīze izdala sevišķu vielu, kam piemīt interesanta īpašība. Gluži niecīgs šās vielas daudzums, iešļircināts asinīs, paplašina šūniņas, kuras satur krāsvielas. Zināt­nieki jau pirms vairākiem gadiem izdarījuši tādu ekspe­rimentu: iešļircinājuši ekstraktu gaišādainas vardes asinīs. Vardes āda straujos tempos kļuvusi tumša. Varde kļuvusi par «nēģeri».

Gubernators saviebās: šis joks viņam nebija pa prātam.

—   Hipofīze iedarbojas arī uz cilvēka ādas krāsu, — Sorokins turpināja.

—   Un ārstēšana?

—   Iedarbošanās uz to pašu hipofīzi.

—   Tad iedarbojieties uz to! — gubernators izsaucās tik dedzīgi, it kā hipofīze būtu viņa nāvīgākais ienaid­nieks.

Un Sorokins iedarbojās. Visi slimie bija ceļā uz pil­nīgu atveseļošanos. Heda Luksa bija atguvusi agrāko augumu un skaistumu. Arī Lorenco pieauga ar katru dienu. Viņu gan apbēdināja tas, ka viņa deguns it kā esot mazliet platāks. Viņš baidījās, ka neizdosies pabeigt iesākto filmēšanos un ka publikai viņš vairs nepatiks. Tomēr drīz izzuda arī šis defekts. Visi slimie nolēma izrakstīties vienā dienā. Sorokins piekrita šim lēmumam, jo tad viņš varēja pārbaudīt ārstēšanas rezultātus ar savstarpējas salīdzināšanas palīdzību; turklāt pacien­tiem nenāca par ļaunu uzturēties šeit vēl dažas pārbau­des dienas, lai ārsts varētu pārliecināties par sasniegto panākumu stabilitāti.

Beidzot pienāca šī ilgi gaidītā diena. Visi, kas bija dabūjuši ciest no Presto atriebības, sapulcējās kūrorta zālē. Lai gan Sorokins bija netieši vainīgs pie viņu lik­stām, izārstētie dedzīgi pateicās viņam par sekmīgo ār­stēšanu. Sevišķi izjustu runu teica gubernators, kurš bija bezgala priecīgs, ka pārvērties atkal par balto cilvēku, gubernatoru un kapitālistu. Taču viņa runas beigas bija diezgan negaidītas.

—   Mēs nekad neaizmirsīsim jūsu pakalpojumu. Jūsu zināšanas, jūsu talants deva mums iespēju atgriezties dzīvē. Mēs, — gubernators paskatījās uz tiesnesi un prokuroru, — neierosināsim jūsu saukšanu pie tiesas par to Jaunumu, ko mums visiem nodarījušas jūsu hipo­fīzes, jūsu ekstrakti, jūsu eksperimenti, jūsu gaišādainās un tumšādainās vardes. Es uzņēmos nokārtot jūsu lietu. Jums vajadzēs iespējami drīz pamest mūsu zemi. Četrdesmit astoņas stundas — vairāk es jums nevaru atvēlēt, lai jūs sapostos ceļam un aizbrauktu.

—   O, pateicos! — Sorokins atbildēja. — Man pilnīgi pietiek ar divpadsmit stundām, lai pamestu jūsu viesmī­līgo zemi…

Okeāna tvaikonis devās uz Eiropu (Ņujorka—Lon­dona). Uz klāja sēdēja doktors Sorokins un bez nožēlas vērās gaistošajos krastos. Viņam blakus bija atsēdies jauns vīrietis rūtainā mētelī. So vīrieti Sorokins bija ievērojis jau vagonā, kad viņš šķērsoja kontinentu no rietumiem uz austrumiem.

—   Vai braucat uz Eiropu? — jaunais vīrietis jau­tāja un, negaidījis atbildi, atkārtoja: — Uz Eiropu?

—   Vai jūs mani pazīstat? — Sorokins nobrīnījās.

—   Jā, es esmu viens no jūsu pacientiem.

—   No tiem, kuri cietuši no Tonio Presto atriebības? Es jūs vis neatceros. Laime gan, ka Presto pagalam! Gubernators aiz dusmām, ka Presto pārvērta viņu par nēģeri, droši vien sadedzinātu Presto uz lēnas elektris­kās uguns, ja vien tas nonāktu viņa rokās!

—   Jā, tā ir mana laime, — jaunais vīrietis atbildēja. — Laime, ka neesmu Amerikā. Atļaujiet paspiest jūsu roku un atvainoties par jūsu brīnumdarītāju zāļu no­zagšanu un par nepatikšanām, ko esmu jums sagādājis. Es esmu Tonio Presto. Es iedzēru pašu homeopātiskāko devu no jūsu zālēm un, kā redzat, mazliet pārmainīju savu ārieni.

—   Bet jūs taču … Tonio Presto tak nošauts nēģera izskatā!

—   Ak vai, nabaga nēģeris nošauts sava paša iz­skatā. Tolaik es patiesi «pārveidoju» sevi par nēģeri ar jūsu zā]u palīdzību, bet manā, hm … bandā bija divi nēģeri. Viltotais biju es. īsto nošāva, es paliku dzīvs un visai sekmīgi pārvērtos atkal par balto. Es labi iegau­mēju, kas atrodas katrā traukā, — atcerieties,jūs man to paskaidrojāt, — un tāpēc… Amerikas gaiss man kai­tīgs, bet viņus visus es, šķiet, esmu labi pārmācījis!

Un Tonio iesmējās tik aizraujoši jautri, kā nekad nebija smējies kroplis Presto!

Текст преведен по изданиям:

Александр Беляев, Человек-амфибия, Избранное I, Изд. «Молодая гвардия» 1956.

Александр Беляев, Человек, потеряв­ший лицо. Остров погибших кораблей, Госиздат, Кишинев 1959.

Redaktors I. Lasmanis. Mākslin. redaktori I. Zvagūzis. Tehn. redaktore M. Krasovska.

Korektore B. Kalniņa. Nodota salikšanai 1960. g. 7. decembrī. Parak­stīta iespiešanai 1961. g. 21. janvāri. Papīra formāts 84X108>/a2. 8 fiz. iespiedi. 13,12 uzsk. iespiedi. 13,68 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 50 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izd. Nr. 13871-J1369. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipo­grāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pas. Nr. 844. K2

PAZAUDĒTĀ SEJA (romāns)……………………………………… 175

[1] presto (itāl.) — mūzikas termins, kas nozīmē «ļoti atri» (izpildes temps).

[1] Lux (lat.) — gaisma.

[1]

[2] asv dienvidu štatos nēģeriem aizliegts uzturēties publiskās bibliotēkās un parkos; dzelzceļa stacijās viņiem ierīkotas atsevišķas uzgaidamās telpas. Viņi nedrīkst ēst restorānos, apmesties labās viesnīcās, apmeklēt teātrus. Braucot pa dzelzceļu vai tramvajā, vi­ņiem jāsēž atsevišķos netīros vagonos, ko dēvē «Jim Crow» Džims Vārna. Par džimkrovismu sauc visus nēģeru tiesību iero­bežojumus.