Pēdējā atlanta atgriešanās

Pazemes zāles iesārtā nokrēsla, apbrīnojamās arhitektūras detaļas un ornamenti, kas, bez šaubām, bija ļoti senas kultūras pieminekļi, akmeņgraužu pēdas, kuras liecināja, ka lielākā daļa šeit savākto priekšmetu izvilkti no jūras dzelmes, noslēpumainais zīmējums uz globusa — tas viss kopā radīja īpaši noslēpumainu un satrauktu cerību noskaņu. Man piepeši šķita, ka mani patiešām gaida liels noslēpums, kā to apgalvoja uzraksts pie ieejas . . . Atliek tikai spert vēl vienu soli — un parādīsies kāds, kas spēs pārvērst mirušās civilizācijas drumslas mums nezināmas senas pasaules brīnum daiļās pilīs un tempļos. Vai tiešām visi šie akmens bluķi, kas glabāja nezināmu mākslinieku darbu pēdas, ir lietiski pierādījumi, ka pastāvējusi Atlantīda?

Pieskāros vienam no tiem ar roku. Tas bija milzīgas kolonnas kapitelis ar dīvaini sarežģītu, fantastisku ornamentu, materiāls — pulēts viengabala kvarcīts — neparasti izturīgs akmens, velnišķi grūti apstrādājams. Ar kādu instrumentu tajā bija izkaltas arhitektoniskās detaļas? Pat mūsdienās tāds uzdevums nebija viegls.

Lēnām gāju uz priekšu. Lūk, elegantas, atturīgas formas kolonnas daļa, milzīga marmora kausa mala, arhitrāvs ar neskaidru ornamentu, melna bazalta lode, burvīga marmora sievietes roka.

Jā, tas bija neparasts muzejs. Tā eksponātiem it kā bija uzspiests neatklāta noslēpuma zīmogs. No tiem vēdīja nevis gadu simteņu, bet gadu tūkstošu elpa. Te nebija vajadzīgas sadomātas etiķetes kā tur, augšā. Sie akmeņi runāja savā valodā. Tā bija saprotama un tomēr noslēpumaina. Bet tādas mīklas jau ar dažiem vārdiem nav atminamas.

Zāle beidzās ar nelielu alkovu. Lai tajā iekļūtu, bija jāuzkāpj pa dažiem desmitiem šauru akmens pakāpienu. Alkovs bija tukšs, bet spožas dienas gaismas pieliets, tā nāca nez kur no augšas. Pēc zāles mijkrēšļa samiedzu acis.

1 Azoru salu rietumu grupa.

Bet, kad tās attaisīju, ieraudzīju viņu . . .

Patiesību sakot, tas bija parasts cilvēka portrets — visā augumā uz jūras ainavas fona. Citā laikā un citos apstākļos tas droši vien nebūtu uz mani atstājis sevišķu iespaidu. Bet tajā brīdī, pēc pazemes muzeja apskates savādu, noslēpumainu gaidu uzbudināts, es biju satriekts. Paliku stāv.am kā stabs un nespēju atraut skatienu no vīrišķīgās, neredzēti daiļās, skumju pilnās sejas.

Mākslinieks bija attēlojis viņu okeāna krastā. Zaļgani viļņi vēlās pret klinšainu krastu, sašķīzdami baltu putu driskās. Viņš stāvēja uz karnīzes starp tumšajām, ar ūdensaugiem klātajām klintīm, atspiedis muguru pret stāvu nogāzes sienu. Viena roka bija piespiedusi pie krūtīm plata purpurkrāsas apmetņa ieloces, bet otra, melnīgsnēja un spēcīga, pastiepta uz priekšu, cieši turēja klints izcilni — gluži kā aša kuģa stūri. Vējš pluinīja garos, sirmos matus, ko uz pieres apņēma zelta stīpa. Bālā, grumbu neskartā seja bija mierīga. Dziļās rievas ap lūpu kaktiņiem stāstīja par gariem pārbaudījumu gadiem. Plati atvērtās acis raudzījās uz okeānu. Tajās bija skumjas, jautājums un milzīga gudrība . . .

— Vai apskatīji?— balss atskanēja tik dobji, it kā tā nāktu no pazemes.

Satrūcies pagriezos atpakaļ.

Lejā pie kāpnēm, kas veda uz alkovu, stāvēja vecais sargs.

— Kas viņš ir?— es klusu jautāju, norādīdams uz portretu.

Vecais vīrs pavīpsnāja:

— Viņš ir dzimis pirms divpadsmittūkstoš gadiem. Viņam ir izdevies pārdzīvot savu tēviju.

— Tad jau tas nav viņa portrets?

— Ir gan viņa . . . Zīmēts dažas dienas pēc viņa nāves. Pēc atmiņas . .. Bet ir līdzīgs. Tik līdzīgs . . .— No vecā sarga iekritušajām krūtīm izlauzās kaut kas līdzīgs nopūtai.— Zaks bija talantīgs mākslinieks.

— Zaks?

— Zaks Marians Divāls — mans draugs. Mēs abi pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem kopā atbraucām uz šo salu.

— Piedodiet — bet kas tad jūs esat?

— Mans vārds ir Antonio Salvatore di Rivera. Man ir tas apšaubāmais gods saukties par zinātnisko pārraugu šajā gadatirgus balagānā, kuru tu augšā redzēji.

Es iekodu lūpā. Vecais virs mani uzmanīgi vēroja, sarkanās, asarojošās acis piemiedzis.

— Kas vēl tevi interesē?

— No kurienes tas viss ir?— es jautāju, norādīdams uz krēslainās zāles dziļumiem.

— Nāc šurp,— viņš neatbildējis paaicināja.

Paskatījos vēlreiz uz portretu alkovā un devos pa

akmens kāpnēm lejā zālē.

— Kas tu tāds esi?— vecais vīrs jautāja, kad biju piegājis pie viņa.

Es pateicu.

Vecais vīrs paberzēja ar izkaltušo roku vaska dzelteno pieri.

— Atcerējos,— viņš nomurmināja, skatīdamies uz mani. — Esmu lasījis tavus rakstus par Atlantijas okeānu. Tur viss ir aplam. Nepārtrauc! Aplam. Tomēr vienā ziņā tev ir taisnība. Jaunie iegrimumi.. . Okeāna dziļumā tie turpinās. Viņa zeme,— vecais pamāja uz portretu, — grimst arvien dziļāk . . .

— Nesaprotu. Kas viņš ir?

— Nesteidzies! Viņa laikabiedri ir apstrādājuši tos te akmeņus. Vai tu redzēji meitenes roku? Neviens Zemes skulptors visā neskaitāmo paaudžu vēsturē nav sasniedzis lielāku pilnību. Un ornamenti? Vai tādus tu kaut kur esi redzējis?

— Nē,— es atzinos.

— Bez šaubām . .. Viņu māksla ir un paliek nepārspējama.

— Vai to visu jūs izvilkāt no okeāna?

Vecais vīrs nicīgi pasmīnēja.