Pēdējais orks

—    Atvaino, dēliņ, bet ko tu domā, sacīdams mums? Tu esi piedērīgs nevis Varilai, bet tās Ārējam lokam, un tas nav viens un tas pats. Jums, pareizāk, viņiem — īstenajiem Varilas pilsoņiem — ir iespaidīgs kara­spēks, taču tas nekad nav ticis izmantots kaujās, jo, kad tuvojas ienaid­nieku armija, pietiek atvērt astoņas slūžas uz Dogonasjjpes, — zini, tur, kur slejas vējdzirnavas, kas pārsūknē ūdeni, — un, tikko slūžas ir*vaļā, visi rīsa lauki pārplūst. Bet Varilai neviens nekad nav uzbrucis. Tās kara­spēks sastāv no aristokrātiem, un tie jau nu gan nav vīri, kas tā vien grib traukties uz pierobežu un sargāt zemnieku mājas. Tāpēc par to gādā Da­ligaras grāfiste un sūta turp savus algotņus. Daligaras grāfisti un Varilas klajieni saista sens alianses līgums un pabalējušas atmiņas par Varilas pakļautību Daligarai — katrā ziņā tais tumšajos gadsimtos, kad orku ordas gāzās pār cilvēku apdzīvotajām zemēm, tieši Daligaras ķēniņš mē­dza izraudzīties to, kuram jākļūst par Varilas ķēniņu, un otrais pirmā priekšā metās uz viena ceļa. Alianse pastāv vēl mūsdienās: grāfiste uzņe­mas pienākumu ar sava algotņu karaspēka palīdzību sargāt Zināmo zemju robežas, lai Varila savā aristokrātiskajā bezrūpībā par šādiem jautāju­miem varētu nelikties ne zinis. Varila gan par to ik gadus maksā visai iespaidīgu daudzumu zelta, un šīs nodevas vairāk nekā desmitkārtīgi pārsniedz visa algotņu karaspēka uzturēšanas izmaksas. Tas nozīmē, ka Valdītājs un Tiesnesis varētu desmitkāršot savu algotņu algu un tik un tā vēl gūt peļņu pats. Ja alga būtu lielāka un pārtiku izsniegtu katru dienu, algotņus nevajadzētu tik modri uzmanīt un arī bendem nebūtu tik daudz darba, jo pašlaik nežēlīgi soda pat to, kurš nočiepis vienu kāpostlapu. Algotņi ir hroniski izbadušu, līdz zobiem apbruņotu izmisušu vīru banda, un, skaidrs, ka šos vīrus pastāvīgi pārņem kārdinājums zagt, savukārt, lai šo kārdinājumu apspiestu, visnotaļ centīgi un lieki nesko­pojoties tiek izmantota nežēlība. To es nekad neesmu varējis saprast: pie­tiktu taču, ja algotņiem maksātu kaut nedaudz vairāk, vai pareizāk — pietiktu, ja viņiem vispār maksātu to, kas pielīgts. Kad algotņu pakalpo­jumi nav vajadzīgi, algu viņi nesaņem. Un ko lai viņi ēd? Arī dezertēt viņi nedrīkst — dezertierus gaida karātavas. Daligaras grāfistē nežēlība ir samērojama vienīgi ar muļķību. Acīmredzot Valdītājs un Tiesnesis uz­skata, ka bende ir ne tikai nepieciešams, bet arī pilnīgi pietiekams līdzek­lis, ar kura palīdzību var uzturēt nevainojamu disciplīnu, bet par algas palielināšanu neviens nekad nav pat ieminējies.

—   Tad kāpēc tu saki, ka man vajadzētu kļūt par algotni?

—   Tāpēc, ka tu ar savu miesasbūvi neesi piemērots ubaga amatam. Re, kāds tu esi jau tagad, bet tad, kad beigsi augt, droši vien sasniegsi sešarpus pēdas garumā un trīs platumā. Un vai tev patīk kādam kaut ko lūgt vai būt parādā?

—    Labāk nosprāgt badā.

—   Redzi? Tev nav ne piemērotas miesasbūves, ne diedelnieka aicinā­juma. Bet ar neapmaksātiem galdnieka darbiem lai turpina nodarbo­ties tavs tēvs…

—    Man nepatīk, ka tu smejies par manu tēvu.

—    To es nemūžam neuzdrīkstētos. Pat runādams tūkstoš gadu no vietas, es nevarētu izpaust visu cieņu, ko jūtu pret tavu ģimeni. Zvēru pie visa, kas man šai pasaulē ir vissvētākais, zvēm pie sava dēla dzīvības.

—   Tev ir dēls?

—    Jā, pirms mani apcietināja, es viņam pavēlēju mani noliegt un aizmirst, samierināties ar to, ka vajadzēs mani nozākāt, un dzīvot tālāk. Klausi, ko es saku. Es jau tikai pasaku patiesību. Ja tavam tēvam par darbu maksātu, kā pieklājas, tu varētu viņam palīdzēt darbnīcā un pēcāk to mantot; taču tā nav. Tāpēc tev labāk vajadzētu sameklēt citu nodar­bošanos. Kad algotņiem darba pietiek, viņiem par to maksā un arī badā nomirt neļauj, tad viņi savu algu pat var sūtīt mājiniekiem. Viens no algotņu uzdevumiem ir noturēt laupītājus un orkus viņpus mūsu robe­žām — tā, kā bija pirms Nebeidzamajām lietavām. Tagad pie robežas vairs nav ne sargtorņu, ne mūru, ne trauksmes ugunskuru — tas viss ir aizstāts ar algotņiem. Kā redzi, nekā dižena. Nekā grandioza. Tas ir grūts un smags darbs, kurā slavu iegūt nevar, — tas nozīmē ilgas sardzes stun­das, negaidītus uzbrukumus, slazdus un represijas, taču bez algotņiem pierobežas zemes būtu pavisam neaizsargātas…

—    Algotņi cīnās pret orkiem?

—    Protams, tu taču nedomāsi, ka uz pierobežu dodas bruņinieki ar savām mirdzošajām bruņām? Tur tak noputētu viņu greznie spalvu pušķi. Šai padarīšanai ir vajadzīgi tieši algotņi: tie ir vīri ar vieglām bruņām, kas darinātas no metāla plāksnēm un ģērētas ādas sloksnēm. Viņu bru­ņas saulē nemirdz un netraucē soļot stundu stundām vai pat dienām ilgi. Algotņi dara darbu, kas savā ziņā atgādina tavu nodarbošanos ar rnalumedībām, — tas ir ļoti vajadzīgs, bet nicināts darbs, par kuru neviens nekad paldies nepasaka, taču kādam šis darbs ir jādara, citādi orki at­griezīsies. Un orki ir ļaunāki par visu. Viņi ir ļaunāki pat par Valdītāju un Tiesnesi. „

«.. *