Pēdējais orks

—    Mana mamma i' s-s-skaista, — viņš atkārtoja vēlreiz stingri un neapstrīdami, lepodamies, ka šoreiz mēle pie grūtā vārda ķērusies mazāk, un pagriezās uz durvju pusi. Te piepeši viņš ieraudzīja savādu ainu: mil­zīgajos pavardos zem akmens dūmtveriem stāvēja sievietes, kam galvā bija baltas aubes tāpat kā pārējām virtuves strādniecēm, taču šīs, kaut arī pieauguši cilvēki, augumā bija mazas kā bērni, — viņas stāvēja pavar­dos un grozīja smagus iesmus, uz kuriem cita pie citas bija savērtas dīvaini iegarenas vistas. Mazo sieviešu rokas bija nokvēpušas, sejas piesarkušas no liesmu kvēles. Sviedri tām plūda pār vaigiem, sajaucoties ar kvēpiem un liekot viņām izskatīties mežonīgām un biedējošām — kam vidējam starp dēmoniem un meža zvēriem. Rankstrails nodomāja, ka šādas mo­cības droši vien ir vēl ļaunākas par veļasmazgātājas darbu, — kaut arī veļasmazgātājām ziemas rītos reizēm vajadzēja skaldīt Ledu, lai tiktu pie ūdens skalošanai, un šausmīgi sala, taču viņas vismaz redzēja debesis un kokus. Tikko ienācis virtuvē, pagalma spožās āra gaismas apžilbināts, viņš šos ērmīgos stāvus virtuves puskrēslā nebija pamanījis. Rankstrails pagriezās un vaicājoši uzlūkoja māti, taču arī viņa izskatījās apjukusi. Virēja nicīgi pasmējās par abu izbrīnu.

—   Tās ir punduru mātītes, — viņa paskaidroja, ar smagu nopūtu ap­liecinādama, cik nogurdinoši zinošam cilvēkam ir sarunāties ar tādiem nejēgām. — Šamējo tēviņi strādā raktuvēs.

Rankstraila un viņa mātes neizpratnes pilnā izteiksme nemainījās, tāpēc virējai nācās paskaidrot sīkāk, ka punduri un viņu mātītes labi paciešot tumsu, karstumu un šauras vietas. Viņiem tas pat patīkot. Tāpēc punduri esot piemēroti visādiem darbiem, no kuriem īstie cilvēki ātri vien dabūtu galu…

Rankstraila acis sadūrās ar skatienu, ko raidīja viena no būtnēm, kas grieza iesmus, un īsajā mirklī viņš tajā izlasīja naidu — tik mežonīgu naidu, ka tā apslēpšanai bija vajadzīgi visi mazā ķermenīša spēki: rokas pamira un arī iespaidīgā cepešu virtene pārstāja griezties.

—   Vai tu kustēsies, Rasa? — skarbi noprasīja virēja. — Gribi tos gār­ņus sadedzināt? Kas tev noticis? Dusmojies, jo esi pazaudējusi trepītes un vairs nevari iet zemenēs? Kustini savas strupās roķeles! Galu galā slinkums ir vienīgais netikums, kas jums nepiemīt…

Rasas skatiens tūdaļ nolaidās un izdzisa blāvās skumjās — gārņi atsāka riņķot ap iesmu. Rankstrails neizprotamo teicienu par trepītēm un zemenēm apdomāja gan šā, gan tā, līdz beidzot neskaidri apjauta, ka tas bijis domāts kā izsmiekls par mazo augumu. Viņš jau zināja, ka attā­lums no cilvēka galvas līdz kāju pēdām var būt par iemeslu zobgalībām. Viņš pats savam vecumam bija stipri par garu un bieži tika apsmiets — smējēji gan parasti bija nevis citi bērni, bet viņu mātes, un to Rank­strails spēja saprast: viņš bija lielāks un stiprāks, un spēks vienmēr iedveš bailes. Taču viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka muļķība var būt tik neizmērojama, lai kādu izsmietu arī tāpēc, ka attālums no galvas līdz pēdām ir pārāk mazs.

— Es necietīšu nepieklājību, — bargi atkārtoja dižkundze. Smaids bija pametis viņas seju, bet uzacis izliekušās dusmīgos lokos..— Un ne­varu pieļaut, ka manā namā tā paceļas kā paisuma vilnis. Nepieklājība ir cietsirdības un muļķības apvienojums. Es negribu, lai zem manas mā­jas jumta tiek izrunāts vārds punduris. Rūķu ciltij ir spožas slavas apvīta vēsture, reiz tai bija varenas karaļvalstis, un, kaut arī tagad rūķu cilts ir pakļauta, mums nav tiesību nicināt viņu diženo pagātni un necienīt viņu dzīvības. Gan raktuvēs, gan pie mūsu cepešu iesmiem viņi ir un paliek kungi un kundzes no rūķu cilts.

Iestājās klusums.

Beidzot dižkundze, ar pēdējo smaidu atvadījusies no Rankstraila un viņa mātes, izgāja no virtuves.

Virēja pagrieza abiem muguru un atkal pievērsās savai sīpolu zupai, purpinādama, ka vārdus jau var sagrozīt pēc sirds patikas un pundurus saukt par rūķiem, bet bastardu izdzimteņus par jaukteņiem, taču tik un tā punduri vienmēr būs punduri, bet izdzimteņi būs izdzimteņi. No tādas vārdu sagrozīšanas dzīve nebūs labāka ne cilvēkiem, ne viņu suņiem.

Mamma, atkal ar plaukstu piesegusi vaigu, izveda Rankstrailu ārā, gaismā — Citadeles ielās. Tās bija tikpat tīras un skaistas kā nami, kuri rindojās to malās un kūms rotāja arkas, divailu logi un ziedoši vīteņ­augi, bet brīnumjaukos augstmaņu dārzus ieskāva mūra sētas, kam pāri lepni liecās simtgadīgu koku lapotnes un meta spirdzinošu ēnu pār ielu bruģi.

Kad abi bija nonākuši ielu drošībā, pietiekami tālu no virējas ska­tiena, mamma beidzot pagriezās pret Rankstrailu un apskāva viņu.

—  Tu proti runāt! — viņa nočukstēja. — Tu proti nināt? — viņa jau­tāja, mainot intonāciju.