Pedejas tris dienas

Gimenes vakarinas vins pec iespejas atturigak runaja par “kapitalistisko paradizi”, bet Karlis tik un ta skatijas uz vinu ar skaudigu skatienu. Un, kad Miroslavs teica: “Ir interesanti, protams, braukt ciemos, bet es negribetu tur dzivot,” bralis tikai iesmejas:

– Tu esi idiots.

Miroslavs izlikas nedzirdam. Ar to nepietika stridetiesnabadzigs (ka vins – protams, tikai sev! – sauc Karlis).

Vins ari neatteicas palidzet ar koncertu, tikai nedaudz parspeleja situaciju.

Kamer steidzos majas (par laimi, dzivojam netalu no Imperial, vareju tur paskriet), visu izdomaju: ar sintezatoru bus jalido uz Pragu, jo soliju. Bet tad – vairs nav hostelu, taisni majas. Atgriesanas lidojuma, nakts autobusa, vilciena – vienalga. Galu gala rit vini tiksies ar Juliju! Jaunietis aprekinaja, ka lidz ritam vinam jebkura gadijuma paspes atgriezties majas. Vins vares aizvest meiteni, ka solits, teva automasina uz Marienbadu. Pec tam nogadajiet to viesnica un steidzieties, atkal ar automasinu, uz Pragu. Un, ja vins kaut nedaudz kavesies uz neveiksmigo nacionalo koncertu, vina bralis izdzivos.

…Miroslavs atradas majas devinos vakara.

– Kur tu dosies? – Karlis vinam uzbruka no slieksna.

Vina acis dzirkstija satraukuma, vaigi bija pietvikusi. Vins pastavigi krakskinaja pirkstus un raustija savus garos, ilgi nemazgatos matus (ka jau rokmuzikim pienakas!). Miroslavs pat domaja, ka ir piedzeries. Bet mans bralis pec alkohola ne smakas. Ari vina pavadoniem (tris vienlidz matainiem puisiem) nebija ne minas no piedzerusas jautribas. Drizak tie ir drumi un koncentreti. Vai esat nervozs pirms sava laikmeta koncerta?

Miroslavs pat sajauca “Mad Beetles” pec vinu vardiem. Tacu vins zinaja, ka kopa ar brali grupa ir pieci toposie muziki. Skiet, ka pazudis (vins sasprindzinaja atminu) bija basgitarists.

– Kur ir ipasnieks? – Mireks pamaja uz basgitaras pusi.

– Vins ieradisies rit. "Tiesi uz Pragu," mans bralis nomurminaja.

Vins izteiksmigi piesita pulkstena ciparnicu un sava augstaja (nemaz rokam!) balsi paveleja:

– Mes kavejam! Ejam ara, atri!

“Butu jauki, ja mes tagad neatrastu taksometru. Turklat mums vajag divus,” Miroslava prata iesavas gleva doma.

Tacu bralis paradija vinam pavisam neparastu talredzibu: masinas jau staveja pie ieejas.

"Es jums piezvaniju pa talruni," vins paskaidroja.

Lidosta nokluvam pec piecpadsmit minutem, iekapsana lidmasina jau bija sakusies. Ieeju apsargajosais policists ieraudzija vinu kompaniju, sarauca pieri un aizskersoja celu:

–Kur mes ejam?

– Uz Pragu, luk, biletes! – Karlis atbildot starojosi pasmaidija.

– Kas vini ir? – Kalps turpinaja uz viniem skatities.

"Vai jus to neredzat, vai ka?" Viens no kompanijas izteiksmigi kratija gitaras futrali.

"Atveriet to," policists paveleja.

Miroslavs satraucas. Bralis pastavigi pazinoja, ka vini dzivo civilizeta valsti. Tapec nevajadzetu laut likuma sargiem iztureties pret viniem ka pret vergiem. (Par ko vins regulari sanema naudas sodus un dazreiz sanema nuju lidz ribam.)

Bet sodien, par laimi, Karlis bija mieriga noskanojuma. Vins iesaucas kolegim: "Neizradies!" Vins izpalidzigi atklaja lietu virsniekam:

– Ludzu!

Vins paskatijas uz instrumentu un nez kapec ar pirkstu galiem piesita pa skanu deli. Vins negribigi pagaja mala:

– Nac ieksa.

Pec tam sekoja vel viena neliela kilda: meitene, kas registreja biletes, pieprasija, lai ekipejums tiktu registrets ka bagaza, Karlis un vina biedri dedzigi iebilda. Bralis pabaza registratura seju ar masinraksta rakstitam noteikumu lapam, kuras teikts, ka muzikas instrumentus ir atlauts parvadat rokas bagaza.

Beigas meitene padevas.

Mazaja Karlovi Vari lidosta nebija metala detektora – muzikiem tika lugts tikai iztuksot kabatas un isi ieskatities korpusos ar instrumentiem.

– Ura, mes lidojam! – svinigais gitarists priecigi iesaucas, kad vini beidzot iekapa lidmasina.

"Pie velna ar tevi!" – Miroslavs aizkaitinati nodomaja. Vai vinam vajadzetu but iekravejam, kas nes instrumentus? Nu, ja jus neietilpst bagazas limita, uzaiciniet kadu no sava uznemuma, tadu matainu slinki ka vins. Un vins jutas ka pilnigs svesinieks vinu sabiedriba. Un vecs virs boot. Uztverot citu pasazieru neapmierinatos skatienus, man gribejas taisnoties: “Es neesmu ar viniem! Es esmu normals!"

Muziki nedaudz pasmejas pa visu salonu, un no kaut kurienes paradijas diezgan liela kolba, kas gaja no rokas roka. Iedzerusi paris malkus, bitli peksni iesaucas, sirdi plososi un negliti:

– Palidzi! Man vajag kadu palidzibu!

"Jums tiesam ir vajadziga palidziba: lai dziedinatu jusu smadzenes," nomurminaja viens no pasazieriem.

– Aizver savu muti! – Karlis vinam uzkliedza.

Tagad, kad bijam drosi lidmasina, vina iztelota pieklajiba acumirkli atkrita.