Pērkondārds

-    Tas bija no bankas. - Alekss ienāca istabā, vilk­dams savu rezerves formas tērpu. Viņš nebija stāstījis Džekijai, kas notika autokapsētā. Viņš pat nebija iz­stāstījis par tukšo tēvoča biroja telpu. Džekija bija pā­rāk norūpējusies. - Es došos turp šopēcpusdien, - zēns atbildēja.

-   Tu gribi, lai eju līdzi?

-   Nē. Ar mani viss būs labi.

Tajā pēcpusdienā viņš iznāca no metrostacijas Liver- pūlstrītā piecpadsmit minūtes pāri četriem, joprojām ģērbies savā formas tērpā: tumši zilā žaketē, pelēkās biksēs, ar strīpainu kaklasaiti. Banku viņš atrada diez­gan viegli. Royal & General atradās augstā, veclaicīgā ēkā ar plīvojošu karogu mastā apmēram piecpadsmit stāvu augstumā. Pie galvenās ieejas bija misiņa plāk­sne ar uzrakstu un novērošanas kameras, kas lēni gro­zījās virs ietves.

Alekss apstājās durvju priekšā. Brīdi viņš pārdo­māja: ja nu viņš dara nepareizi, ejot turp? Ja banka bija kaut kā saistīta ar īena Raidera nāvi, varbūt tie bija lūguši Aleksam sarīkot to pašu. Nē. Banka viņu nenogalinās. Viņam tur pat nebija bankas rēķina. Alekss iegāja iekšā.

Birojā septiņpadsmitajā stāvā attēls monitorā rā­dīja, ko novērošanas kamerā filmēja, un mainījās, no ielas kameras Nr. 1 lēni pārejot uz kameru pieņem­šanas telpā, tad uz kamerām Nr. 2 un Nr. 3. Alekss pagāja tām garām un no spožās gaismas ārpusē iegāja vēsajā, ēnainajā iekštelpā. Aiz galda sēdošais vīrs pa­sniedzās uz priekšu un nospieda pogu, līdz ekrānu aiz­pildīja Alekša seja.

-   Tomēr viņš atnāca, - bankas priekšsēdētājs no­burkšķēja.

-   Kas tas par zēnu? - Runātāja bija pusmūža sie­viete. Viņai bija savāda, kartupelim līdzīga galva, un melnie mati izskatījās tā, it kā viņa tos būtu griezusi ;ir trulām šķērēm ap galvā uzmauktu bļodu. Arī acis bija gandrīz melnas. Viņa bija tērpusies drūmi pelēkā kostīmā un sūkāja piparmētru konfekti. - Vai esat pār- I iecināts, ka tas ir Alekss? - viņa jautāja.

Alans Blants pamāja ar galvu. - Jā. Pilnīgi pārlieci­nāts. Vai jūs zināt, ko darīt?

Šis pēdējais jautājums bija adresēts šoferim, kurš stāvēja neērtā pozā, nedaudz sakumpis. Viņa seja bija krīta balta. Viņš tāds bija arvien, kopš mēģināja Alekšu iipturēt autokapsētā. - Jā, kungs, - viņš noteica.

-   Tad rīkojieties. - Blants nenolaida acis no ekrāna.

Reģistratūrā Alekss jautāja pēc Džona Krolija un

apsēdās ādas zvilnī, brīnīdamies, kāpēc tik maz cil­vēku apmeklē šo banku. Apkalpošanas zāle bija plaša, ar augstiem griestiem, sarkanu marmora grīdu, trim eskalatoriem vienā pusē, pulksteņu rinda virs galda rādīja laiku lielākajās pasaules pilsētās. Bet tā varēja būt ieeja jebkur. Slimnīcā. Koncertzālē. Pat uz kruīza kuģa. Šai vietai nebija nekā raksturīga.

Viens no liftiem dūcot atvērās, un Krolijs ieradās savā parastajā uzvalkā, bet ar citu kaklasaiti. - At­vaino, ka liku tev gaidīt, Aleks, - viņš noteica. - Vai tu nāc taisnā ceļā no skolas?

Alekss piecēlās, bet neko neteica, kārtojot savu for­mas tērpu kā atbildi uz vīra jautājumu.

-   Ejam uz manu kabinetu, - sacīja Krolijs. Viņš no­rādīja: - Brauksim ar liftu.

Alekss nepamanīja ceturto novērošanas kameru, kas bija liftā. Tā bija noslēpta aiz divdaļīga spoguļa pie aizmugurējās sienas. Viņš pat nepamanīja iekārtu, kas bija blakus novērošanas kamerai. Bet tā arī rau­dzījās uz zēnu, kā viņš tur stāvēja, un pat cauri viņam, pārvēršot viņa stāvu pulsējošā masā dažādās krāsās. Nekas neliecināja par auksto metālu kā ieroci vai me­tamo nazi. Alekss pat nepaguva ne acu pamirkšķināt, kad visa informācija jau bija nosūtīta uz datoru, kas acumirklī apstrādāja to un pārraidīja signālu atpakaļ uz iekārtu, kura kontrolēja eskalatoru. Viss ir kārtībā. Viņš nav bruņots. Dodas uz piecpadsmito stāvu.

-   Šeit nu mēs esam! - Krolijs pasmaidīja un ieveda Alekšu garā gaitenī ar modernu apgaismojumu un koka grīdu bez paklājiem. Gaiteņa abās pusēs bija durvis, akcentētas ar košas krāsas rāmjiem. - Mans kabinets ir tepat, - norādīja Krolijs.

Viņi pagāja garām trim durvīm, tad Alekss apstājās. Uz katrām durvīm bija plāksnīte ar vārdu, un uz šīm baltiem burtiem uz melnas plastmasas plāksnītes bija rakstīts - 1504: īens Raiders.

Krolijs skumīgi pielieca galvu. - Jā. Šeit tavs tēvocis strādāja. Mums viņa pietrūks.

-   Vai es drīkstu ieiet? - jautāja Alekss.

Krolijs likās pārsteigts. - Kāpēc tu to vēlies?

-    Man būtu interesanti redzēt, kur viņš strādāja.

-   Man jāatvainojas. - Krolijs nopūtās. - Durvis ir ciet, un man nav atslēgas. Varbūt citreiz. - Viņš atkal

Kāka žestikulēt, plātot rokas kā burvju mākslinieks, kas darbojas ar kārtīm. - Mans kabinets ir nākamais.

Sīs durvis.

Viņi iegāja 1505. kabinetā. Tā bija plaša kvadrāt­veida telpa ar trim logiem un skatu uz staciju. Tur plivinājās kaut kas sarkans ar zilu, un Alekss atcerējās karogu, ko bija redzējis ārā. Karoga masts atradās pa labi no Krolija kabineta. Iekšā bija rakstāmgalds un krēsls, divvietīgs zvilnis, stūrī ledusskapis, pie sienas pāris ierāmētu apliecību. Garlaicīgs darba kabinets. Pilnīgi neiedvesmojošs.