Pirmā radīšanas diena

Daļins stāvēja pie selektoia. Apgaismots bija tikai viens ekrāns, un uz tā redzama Anandašvili smalkā seja.

—   Tev japaņem vel pieci! — Daļins kliedza. — Ne divi un ne trīs, bet pieci. Tā kā tā man tik daudz cilvēku uz Oberona nevajadzēs. Tur ir sava raķešu laukuma apkalpe un savi radisti. Dodu tev vēl divus noderīgus cilvēkus — divus kibu tehniķus un vislabākos radistus, starp tiem arī Junu.

Anandašvili pasmaidīja:

Kas tad tas? «Prāts» aizlido uz Oberonu, bet Junu sūta kopā ar Anandašvili? Vladimirs apstulba. Arī Juna palika kā stabs istabas vidū, rokas iepletusi, it kā būtu kaut ko zemē nometusi.

Daļins pagriezās pret viņu.

—   Mīļā Juna, tā būs labāk. Es taču esmu virsdie- nestnieks. Vēlāk tu to sapratīsi. . .

Meitene izslēja galvu. Balss trīcēja kā uzvilkta stīga, kas katru mirkli var pārtrūkt.

—   Vai tad manus vārdus ņēmāt nopietni? Man tikai gribējās jūs uzmundrināt un sapurināt. Citādi bijāt tā sašņurcis, ka taisni kauns skatīties.

Daļiņa sejā parādījās izbrīns, pat zināma neticība.

—    Nu, ja tā . . . — viņš domīgs novilka.

Tad Daļins paskatījās pulkstenī, pieskrēja pie meitenes, noskūpstīja viņai roku un nozuda aiz durvīm.

—   Nekavējieties! —- viņš uzsauca. — Atlikušas divdesmit astoņas minūtes. Vladimir, parūpējies par viņu . .. Tad nāc šurp.

Vladimirs aizgāja uz noliktavu, sameklēja Junas skafandru un atkal atgriezās. Meitene visu laiku stāvēja istabas vidū un raudzījās uz savu labo roku, to, kuru bija noskūpstījis Daļins.

—    Juna, nebēdā neko, — Vladimirs nedroši ieminējās. — Viss būs labi. Ģērbies drīzāk. Atlikušas divdesmit sešas minūtes.

Viņš mīļi saņēma viņu pie rokas, bez kādas greizsirdības, drīzāk ar līdzjūtību. Viņš zināja, kāda ir atraidīta mīlestība.

Meitene izrāvās viņam no rokām.

—    Nenāc klāt! — viņa gandrīz nikni uzkliedza. — Tā kā tā es tevi nemīlēšu. Es tevi nicinu! Vienmēr nicināšu.

Tas bija tik rupji, tik neglīti, tik netaisni, patiesību sakot. . . Vladimirs taču nelidoja kopā ar viņu, uz Oberona viņš devās ar Daļiņu. Bet.. . atlikušas divdesmit piecas minūtes. Nebija laika apvainoties, izskaidroties un pārliecināt. Vladimirs saķēra Junu kā kaķēnu aiz apkakles un ar kājām pa priekšu iegrūda skafandrā. Uz Ariela tādas lietas bija izdarāmas bez bailēm. Tad viņš uzmauca tai galvā aizsargcepuri. Uzmauktajā cepurē Juna vēl kaut ko kliedza un sauca.

Vladimirs nosēdināja Junu uz ratiņiem un nospieda pogu. Kāpurķēdēm žvadzot, kiba pa ceļa malu laida uz priekšu. Ceļš bija pieblīvēts. Kāpurķēdēm, riteņiem un lāpstām putekļus griezdamas, pa ceļu steidzās kibas — racējas, kalējas un grauzējas — visi Ariela pašgājēji. Vladimirs bija devis tām pavēli pulcēties raķešu laukumā. Pavēli viņš deva aiz žēluma, juzdams sirdsapziņas pārmetumus pēc kibas-Junas bojā ejas uz Urāna. Bet tagad tikpat bija skaidrs, ka mašīnas vajadzēs atstāt uz Ariela. Vietu pamaz bija pat cilvēkiem.

Šodien itin visas kibas bija sarkanas, — sarkani ari ceļa putekļi, klintis rūsgani sarkanas, rūsainas vai zilgansārtas. Tas bija tāpēc, ka debess ceturto daļu

aizņēma koši sarkans konusveida ķermenis — kvēlojošs bluķis, no kura cilvēki taisījās kaldināt Drāmas planētu.

Bet vērot un iegaumēt nebija vaļas. Atlikušas divdesmit trīs minūtes. Vladimirs Vēlreiz ieskrēja noliktavā un paķēra Daļiņa skafandru (šķendēdamies par visiem šiem nevarīgajiem un kā lellītes appuišojamiem mīlētājiem).

Viņam par brīnumu, Daļins mierīgi sēdēja atzveltnī pie loga, raudzījās sarkanajā atblāzmā, it kā nekur nebūtu jāsteidzas.

—   Atlikušas divdesmit divas minūtes, «prāt». Ģērbieties drīzāk.

Daļins lēnām pagriezās pret Vladimiru.

—    Paņem krēslu, Vladimir. Sēdies blakus, ko šaudies. Galvenais… galvenais tas, ka nav nekur jāsteidzas. Mūsu raķete ir apsviedusies otrādi un nogāzusies no platformas. Šodien startējušas četrpadsmit raķetes. Acīm redzot, betons sabirzis. Vārdu sakot, raķete guļ uz akmeņiem ar salauztu balstu un saliektām sprauslām, dzinējā plīsums. Remonts trim dienām.

—   Trim? Trim dienām? Tātad … mēs nelidosim? — Vladimirs norausa aukstus sviedrus.

—    Tev nelaimējās, — melanholiski turpināja Daļins. — Anandašvili raķete paredzēta sešiem cilvēkiem, es viņam uzspiedu vēl desmit. Vairāk ir bīstami. Vienpadsmit cilvēkus nācās atstāt. Es atstāju raķešu laukuma apkalpi — gauži liels sods par kļūdīšanos. Atstāju astronomus — par drūmo pareģojumu. Un raķetes komandu — jo tā nav vajadzīga … un vēl kādam bija jāpaliek no radistiem. Sievietes glābt bija mans pienākums. Kerims vajadzīgs savai sievai, bet tu esi vieninieks. Tev neveicās, Vladimir.

Viņš runāja tik mierīgi, tik prātīgi, bet Vladimirs nedzirdēja neviena vārda. Viņš cilpoja pa istabu un domāja: «Ko darīt? Ko darīt? Ja raķete apsviedusies otrādi, protams, divdesmit minūtēs to neatcels atpakaļ. Jo vairāk tāpēc, ka balsts salūzis. Varbūt kāpt Anandašvili raķetē? Bet kā lai kāpj? Vai pagrūst Junu, nosviest Kerimu, kauties ar viņu vietas dēļ?»

—   Sēdies, Vladimir, nešaudies, — Daļins atkārtoja. Mirt vajag ar cieņu.