Plutonija

Gromeko, kuru bija iekārdinājis mazais degunradzis, kas tam likās iesma vērts, izšāva un neko nenojautušo mazuli tūlīt noguldīja. Viņa vecāki tomēr neglābās bēgot, kā mednieks bija cerējis, bet apošņāja līķi un tad, skaļi urkšķēdami, metās uz botāniķi, kas neuzmanīgi bija parādījies krūmmalē. Viņš atkal paslēpās krūmos un paguva aizskriet dažus soļus sāņus, kad tai vietā, kur viņš

bija stāvējis, atskanēja neganti lauztu zaru brīkšķis, un abi degunradži, krūmus mīdīdami un ar žokļiem izmētādami uz visām pusēm, parādījās uz pakalna kores un aizskrēja tālāk. Bet, ievērojuši, ka viņu ienaidnieks pazudis, tie pagriezās atpakaļ un traucās turp, kur krūmu līgošanās atklāja mednieka klātbūtni.

Šajā brīdī antilopu tuvumā atskanēja Papočkina šāviens, un šo dzīvnieku bars metās augšā pa nogāzi. Snuķus izslējuši un raidīdami satrauktas tauru skaņas, turp devās arī mastodonti. Gromeko stāvoklis kļuva draudīgs: no vienas puses viņam vajadzēja sekot degunradžiem un skraidelēt caur krūmiem uz priekšu un atpakaļ, bet no otras — draudēja antilopu un mastodontu briesmas. Taču botaniķim ienāca prātā laimīga iedoma: ievērojis, ka antilopes un mastodonti skrien augšā pa nogāzi no dažādām pusēm, bet apmēram uz vienu kores punktu, viņš pārtrauca bēguļot no degunradžiem, skraidīdams pa krūmiem turp un atpakaļ, bet tagad devās lejā pa nogāzi spraugā starp antilopēm un mastodontiem, cerēdams, ka vai nu vieni, vai otri viņa vajātājus aizturēs. Šis aprēķins attaisnojās: viens no saniknotajiem degunradžiem, kuri atkal bija izlauzušies cauri krūmiem, uzdūrās mastocjontlern, otrs — antilopēm. Izcēlās apjukums. Pirmo de?

Gunradzi notrieca zemē un samīdīja, otro antilopes piespieda bēgt, un tas pats aizskrēja viņām līdzi, bet Gromeko palika kaujas laukā uzvarētājs.

Atpūties no neprātīgā skrējiena, viņš atgriezās pie krūmiem, atrada savu bēgot no degunradžiem pamesto bisi, bet tad sāka meklēt medījumu — mazo degunradzēnu, kura dēļ bija pārcietis tādas izbailes. To atrast nenācās grūti, jo apaļais ķermenis, kas atgādināja krietnu mučeli, nomīdītajā zālē bija tālu saskatāms. Tad viņš uzmeklēja savus biedrus, un visi kopā, ar ādām, galvas kausiem un gaļu smagi apkrāvušies, devās atceļā uz apmetni, kur Makšejevs jau uztraucās par viņu ilgo prombūtni. Kaut gan bija sēdējis uz vietas, arī viņš nebija palicis bez medījuma. Teltij bija piezadzies plēsonis, droši vien lai saplosītu Ģenerāli, bet tā vietā saņēma lodi. Tas bija vilkam līdzīgs dzīvnieks, bet ar ļoti lielu galvu, kaķveidīgu ķermeni un samērā lielām krēpēm uz galvas un kakla. Kaštanovs atzina, ka tam jābūt tagadējo vilku pliocena laikmeta priekštecim.

PLUTONS DZIEST

Kamēr katlā vārījās antilopes gaļa, bet uz iesma cepās viss mazais degunradzēns, ceļotāji sakārtoja dienā iegūtos pārbagātos materialus.

Strādādami viņi ievēroja, ka gaisma pavājinās un kļūst vēl sarkanīgāka nekā parasti. Pacēluši galvas, lai noskaidrotu šīs parādības iemeslus, viņi pārliecinājās, ka debess skaidra, bet pats Plutons spīd blāvi, un vienā diska pusē redzami daudz lielu, tumšu plankumu.

Gaismai pavājinoties, sāka pazemināties arī temperatūra, kas šajās dienās jau bija aizsniegusi +28° ēnā. Pēdēio parādību varēja apsveikt, bet pirmā iedvesa zināmas bažas.

— Bet ja nu Plutons tagad pavisam nodziest? — Gromeko jautāja, jo vakariņu laikā konstatēja, ka gaisma turpina pavājināties un melno plankumu skaits uz diska pavairojas.

— Un mēs pēkšņi atrādīsimies pilnīgā tumsā, kurai pakāpeniski sekos arī polarais aukstums, — Papočkins piebilda.

— Bet musu siltie apģērbi palika tālu ziemeļos jurtā! — iesaucās Makšejevs.

— Es domāju, ka šī gaismas pavājināšanās ir pagaidu parādība, — sacīja Kaštanovs. — Spriežot pēc sarkanās gaismas un tumšo plankumu daudzuma, Plutons tiešām atrodas.savas degšanas pēdējā periodā. Bet šis periods vēl var turpināties simtiem un tūkstošiem gadu. Pasaules izplatījumā novērojamās, Plutonam līdzīgās zvaigznes laikiem nobāl, gandrīz nodziest, bet tad atkal uzliesmo. Viņu masā esošie siltuma krājumi vēl ir ļoti lieli, un garoza, kas atdziestot rodas to virspusē un veido arī mūsu saskatāmos tumšos plankumus, uz šo krājumu rēķina atkal un atkal sadrūp un izkūst. Uzreiz spīdeklis nevar nodzist.

— Bet ja Plutons beidz degt aiz skābekļa trūkuma? Tam vajadzīgo skābekli taču iegūst no mūsu planētas kopīgās atmosfēras, kas ieplūst pa polāro atveri.

— Par to ļoti jāšaubās, jo savas degšanas miljonu gados Plutonam vajadzēja sadedzināt visu mūsu atmosfēras skābekli un zemes iedzīvotāji jau sen tad būtu noslāpuši slāpekli. Visuma pašspīdošo ķermeņu degšanas procesi mums vēl pārāk maz pazīstami un varbūt noris.savādāk nekā uz mūsu zemes novērotie. Iespējams, ka tur skābeklis atjaunojas kā citu ķīmisku elementu sadalīšanās produkts. Pēdējo gadu atklājumi par radija pārveidošanos mūs spiež citādi skatīties uz to elementu pastāvību, kas agrāk šķita neapstrīdama patiesība.