Plutonija

Kaštanovs izlīda no siksnas, bet bise palika cieši piekļauta sienai. Tikmēr Makšejevs, satvēris āmuru ar abām rokām, rāva to visā spēkā un atrāva no sienas. Pēc tam abi ķērās pie bises un kopīgiem spēkiem atbrīvoja to no klints.

— Neko darīt, dosimies atpakaļ! — Kaštanovs ieteica. — Ar dzelzs priekšmetiem rokās mēs tikai nomocīsimies.

— Pagaidiet, es izdomāju līdzekli, kā tikt augšā. Bises atstāsim šeit. Šaiā kailajā aizā neviena zvēra nevar būt.

— Nu, un tad?

— Lūk, paskatieties!

Makšejevs sameklēja starp šķembām stūrainus, pietiekami lielus rūdas gabalus un sāka tos ar gludo pusi pielikt pie kāpienu svērteniskajām malām. Gabali tūlīt pielipa un turējās cieši pie klints. Pielipušie rūdas gabali izveidoja kāpnes, pa kurām ar zināmu risku varēja uzlīst augšā.

— Apbrīnoju jūsu atjautību, — Kaštanovs sacīja.

— Jūs esat īsts zelta meklētājs, kas ar godu izkļūs no jebkura grūta stāvokļa.

— Pateicos par uzslavu! Šo ideju man ierosināja mans āmurs. Kad tas pie sienas slēja man pretī rokturi, bet es spiedu uz tā ar roku un nevarēju pakustināt, manī radās doma — lūk, kāpņu spraislis. Pārējais ir saprotams.

Atstājuši bises, patronu somas un somu ar savāktajiem rūdas paraugiem aizas dibenā, ģeologi sāka līst augšā. Pirmais rāpās Makšejevs un turpināja veidot kāpnes no klints gabaliem, kurus biedrs viņam pasniedza. Pēc piecām minūtēm abi atradās augšā.

Aizas raksturs — nepārmainījis: stāvas sienas pa labi un kreisi, pakāpienu virkne dibenā un visur mazāk vai vairāk magnētiska rūda. Uzkāpuši vēl ap divsimt soļu, ģeologi aizas dibenā ieraudzīja gaišdzeltenu ieža gabalu vērša galvas lielumā. Tas bija tīrs zelts.

— Nu ko, zeltracīt, aiznesiet šo gabaliņu pie mums uz nometni! — Kaštanovs iesmējās.

— Jā, cienījams gabaliņš, —Makšejevs atbildēja, pagrūzdams gabalu ar kāju, taču tas pat nepakustējās. — Es domāju, ka šis gabaliņš svērs ap astoņdesmit kilogramu un būs vērts ap simttūkstoš rubļu! Acīm redzot zelta dzīsla ir tuvu!

Pacēluši galvas, abi sāka aplūkot aizas stāvos sānus un drīz vien pa labi, apmēram četru metru augstumā, tumšajā, magnētiskajā dzelzs rūdā ieraudzīja iešķībi aizstiepjamies dzeltenu zelta dzīslu, kas gan paplašinājās līdz pusmetram, gan sašaurinājās, abās pusēs atzarodamās.

— Mūsu priekšā miljoni, miljoni! — Makšejevs nopūtās, skatienā apvērtēdams dzīslas redzamo garumu.

— Tieši acu priekšā desmitiem tonnu zelta!

— Jūs ar zeltu pārāk aizraujaties, — Kaštanovs aizrādīja. — Kaut šī dzīsla arī vērta desmitiem miljonu, tomēr tā ir tikai dzīsla! Bet še apkārt vesels vērtīgas dzelzs rūdas kalns, miljardiem tonnu, kas vērtas miljardiem rubļu.

— Bet tikpat droši ticams, ka arī šī dzīsla nav vienīgā. Iespējams, ka no zelta sastāv veseli kalna iecirkņi, un tā krājumi tātad būs miljardiem rubļu vērti.

— Ja mēs.sāktu iegūt šādas zelta masas, tā tirgus vērtība strauji kristos. Zelts tāpēc dārgs, ka tā dabā maz. Bet zelta nozīme cilvēces dzīvē daudz mazāka nekā dzelzs, bez kuras tagadējā technika nevar iztikt. Iznīciniet zelta naudu un nevajadzīgās rotas, un zelta pieprasījums izrādīsies visai neliels.

— Jūs aizraujaties ar dzelzs lomu, — Makšejevs pretojās. — Ja būtu daudz zelta, tas aizvietotu vairākus metālus, sevišķi sakausējumos ar varu, cinku un alvu. Technika pieprasa daudz.izturīgu metālu un kausējumu, kuri neoksidējas. No lētā zelta varētu izgatavot bronzu, stieples un daudz ko citu, kam tagad gribot negribot izlieto varu un tā sakausējumus.

— Tomēr še ir neapstrīdami milzīgi dzelzs krājumi un problemātisks, samērā neliels zelta daudzums.

— Nu labi, ņemiet sev dzelzs krājumus, bet man atstājiet zeltu, kad atgriezīsimies šurp atrastos krājumus izstrādāt, — Makšejevs iesmējās.

— Varu atstāt jums arī dzelzs rūdu, lai šie miljoni un miljardi būtu jūsējie! — Kaštanovs tāpat atjokoja.

Atgriezušies jūras krastā, pētnieki vēl apskatīja dažas līdzīgas aizas. Visur klints sienas sastāvēja no dzelzs rūdas, vietām ar zelta dzīsliņām un ligzdām. Tomēr resnas dzīslas, kādu bija atraduši pirmajā aizā, vairs nesastapa, tā ka Makšejevam vajadzēja atzīt, ka dzelzs rūdas sniegtās bagātības bija nesalīdzināmi lielākas nekā ar zeltu iegūstamās. Ar miljoniem un miljardiem vērtās rūdas paraugiem smagi apkrāvušies, ģeologi beidzot sasniedza telti, kur ar savu stāstu pārsteidza biedrus, kas bija atgriezušies mazliet agrāk.

KOSU MEŽS

Jūras smilšaini oļaino pludmali no sauszemes puses norobežoja biezs augājs. Cita pie citas slējās milzu kosas, sniegdamās astoņu — desmit metru augstumā. To zaļie zari sākās nelielā augstumā no zemes, tā ka zem tiem varēja tikt uz priekšu tikai līšus vai vismaz stipri saliecoties. Starp kosām auga kokiem līdzīgas dažādu sugu papardes. Tas viss veidoja cilvēkam gandrīz necaurejamu biezokni.