Plutonija

Kaut gan vieta, kur bija novietojušies ceļotāji, atradās pieci seši simti soļu no karstās lavas straumes, sakarsēto platību tuvums bija stipri manāms. Valdīja elles karstums, jo vairāk tāpēc, ka Plutonu nemaz neaizsedza mākoņi, un tas uzpeldēja nepārtraukti.

Sēdēdami mierīgi uz vietas, cilvēki tveicē gura un nometa no sevis visas liekās drēbes. Sāka just izsalkumu un nogurumu. Naktī viņi nebija pietiekami izgulējušies, bet pēc tam visu laiku uztraukušies skrējuši.

— Eh! — Papočkins žēlojās, kaut tējiņu varētu padzerties! Neciešams karstums!

— Karstums briesmīgs, bet malkas nav! Vai neaizskriet un neuzlikt tējkannu uz svaigās lavas? — Makšejevs jokoja. — Tur tā ātri uzvārīsies.

— Bet vai ūdens mums ir?

— Ūdens vēl palicis krietni daudz, — skārda trauku pārbaudījis, Gromeko paziņoja.

— Nu ko tad, vismaz ko iekodīsim, ja jau tējas nebūs. Ēst gribas briesmīgi!

Visi apsēdās aplī, sameklēja kaltētās zivis un galetes un ar gardu muti paēda pusdienas, piedevām piedzerdami ūdeni.

— Mēs šorīt pielaidām lielu kļūdu, par ko tagad arī jāsamaksā, — Kaštanovs paziņoja.

— Kādu?

— Bēgot no dubļu straumes, kas mums tuvojas, tūlīt vajadzēja pāriet strautus, bet nelīst augšā. Tagad mēs jau atrastos jūras krastā, nevis glābtos no lavas un dubļiem.

— Jā, tajā krastā ceļš uz jūru bija brīvs.

— Ne gluži. Pa ieleju taču traucās divkārša dubļu straume un droši vien to visu piepildīja.

— Un paņemtu šajā ielejā līdz arī mūs.

— Mēs būtu varējuši uzkāpt augšā, melnajā tuksnesī, un pa to doties uz jūru.

— Jā, slikti izdarījām. Kas gan steigā var paredzēt visas sekas. Tad vispareizākais šķita — steigties augšā, lai izbēgtu no straumes.

— Nē, ja mūsu vietā būtu bijuši cilvēki, kas labāk pazīst darbīgos vulkānus, viņi būtu pareizāk izlēmuši, kādā virzienā jāglābjas.

— Bet es domāju, — aizrādīja Papočkins, — ka mēs izdarījām lielu kļūdu jau vakar, kad palikām pārnakšņot vulkānā piekājē, neraugoties uz gaidāmā izvirduma pazīmēm.

— Bet mēs taču palikām, lai redzētu šo izvirdumu.

— Un arī redzējām. Es vismaz esmu apmierināts visam mūžam un turpmāk turēšos tālāk no tik nemierīgiem kalniem. Sātanam es upurēju savu bisi, bet īgņai…

— īgņai mēs ar Makšejevu ziedojām savus zābakus, bet tas ir daudz jūtamāk. Jums zābaki kājās, bet jūs rūcat! Mums pa melnā tuksneša sakarsētajiem akmeņiem līdz jūrai jāiet bez zābakiem.

— Jums taisnība, esmu labākā stāvoklī, un man jāapklust.

— Bet ko mēs tagad darīsim?

— Ko darīsim? Atliek tikai likties gulēt, ja tik uz šiem cietajiem, nelīdzenajiem akmeņiem var aizmigt.

— Pamēģināsim! Bet vienam no mums pēc kārtas jāstāv sardzē, lai novērotu vulkānu. Tas var palaist vēl kādu joku.

— Cik ilgi gulēsim?

— Cik īgņa atļaus.

— Tas ir maksimums. Bet minimums — līdz gultnē tiktāl apžūs dubļi, lai varētu to pāriet.

Tā arī izdarīja: trīs kaut kā nogūlās uz lavas gabaliem, bet ceturtais palika nomodā, vērodams vulkānā stāvokli un dubļu žūšanu. Neraugoties uz karstumu, kas plūda no lavas straumēm un Plutona stariem, dubļi žuva lēnām, un tikai pēc stundām sešām varēja pa tiem pāriet.

Savākuši mantas, ceļotāji devās pie gultnes un cits aiz cita pēc kārtas laimīgi pārgāja pāri dubļiem. Tad sāka līst pa aizu, rāpdamies no bluķa uz bluķi, no pakāpiena uz pakāpienu, cits citu atbalstīdami, un pēc pusstundas nokļuva uz melnā tuksneša virsmas, kur beidzot atradās drošībā un varēja brīvi elpot.

Papočkins pagriezās pret vulkānu, noņēma cepuri, palocījās un sacīja:

— Ardievu uz visiem laikiem, vecais īgņa! Paldies par tavu pacienājumu un uzmanību pret mums!

Visi pasmaidīja. Kaštanovs iesaucās:

— Eh, būtu man zābaki, es no šejienes neaizietu!

— Ko jūs še darītu?

— Pa melno tuksnesi var doties tālāk uz dienvidiem un palūkoties, kas atrodas aiz vulkānā.

— Tas pats tuksnesis! Tas redzams arī no šejienes.

— Mums trūkst ne tikai zābaku, bet arī pārtikas, — aizrādīja Makšejevs.

— Un gandrīz nemaz nav ūdens! — piebilda Gromeko, ielūkojies skārda traukā.

— Jums taisnība. Jāsteidzas uz jūru. Šie melnie tuksneša akmeņi tomēr briesmīgi sakarsēti. Man tāda sajūta, it kā es stāvētu uz karstas plīts. Bet biezās zeķes, skraidot pa lavu, gandrīz noplīsušas.

— Vajadzēs saplēst mūsu kreklus un tajos aptīt kājas, — Makšejevs ierosināja. — Kailām kājām nav iespējams paiet.

Šīs sarunas laikā kā viņš, ta Kaštanovs lēkāja no vienas kājas uz otru, lai tās atdzesētu. Tagad viņi novilka kreklus, aptina ap kājām, apsēia ar bikšu siksnām un, pēdējo reizi paskatījušies uz melnos dūmos tīto vulkānu, sāka naski sojot uz ziemeļiem. Iet biia viegli: tuksneša virsma bija pilnīgi gluda, vietām to veidoja zaļgani melna vecās lavas kailā, vāji nolīdzinātā masa, vietām tā bija nobārstīta ar sīkām šķembām. Tāpat kā tuksnesī Sātana vulkānā apkārtnē, arī še nebija nekādu argūia pazīmju. Melnais līdzenums izplētās līdz apvārsnim. Virs tā skaidra debess un zenitā iesarkanais Plutons, pārpludinot šo līdzenumu ar saviem stariem, kas tā atspulgoja pret gludo virsmu, ka tā dzirkstīia miljoniem zaļās uguntiņās. Ceļiniekiem vajadzēja aizsegt vai vismaz piemiegt acis, lai šī gaismas un mirdzuma masa tās nepārpūlētu.