Читаем Profesora Dovela galva полностью

Profesora Dovela galva

Aleksandrs Belajevs PROFESORA DOVELA GALVA IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.Sajā grāmatā ietverts A. Beļajeva garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uri romāns «Profesora Dovela galva». Sie darbi raksturo rakstnieka apbrīnojami daudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādams zinātnisko materiālu, viņš risina aizraujošu sižetu un liek lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot savu varoņu gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbojošās personas ir nereālas, un kopā ar tām pārdzīvo neparastus notikumus.Mākslinieks M. SvidlersNo krievu valodas tulkojuši S. Abzalone un V. HaustnanisRAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJSTautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pievilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārveidot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcilajiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilnajiem fantastiem bieži vien nācies cīnītiespret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēstures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatūras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatītāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzīvot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grūtību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrakstiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,Izglītības tautas komisariāta juriskonsults. ģAleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā notiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinā- jums, sākas mugurkaula tuberkulozes process. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlākajos gados slimība reižu reizumis liek rakstniekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustēties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profesora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.Izmantodams profesora Dovela eksperimentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonāvējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dove- lam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profesora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksistence. Beļajevs kādreiz lasījis par Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zinātniski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālākajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklājumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegov- skis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.Aleksandra Beļajeva doma rosījusies visdažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam saraduši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cilvēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa • daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme paplašināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lidojumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgākais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievērota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzinājies, ka rada darbus zinātniskās fantastikas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārsteidzoša aina.A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psiholoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajūtai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķermeni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Beļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesīgumam, labajam.Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietīgajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apmetas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fantāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risināt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidmašīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romānam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» — šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Aleksandra Beļajeva būtību.Viktors Hausmanis

Александр Беляев

Научная Фантастика18+

Aleksandrs Belajevs

PROFESORA DOVELA GALVA

Veltīju savai sievai Margaritai Koristantiriovnai Beļujevai

<p id="AutBody_0bookmark0">PIRMĀ TIKŠANĀS</p>

— Lūdzu, sēstieties!

Marija Lorāna atsēdās dzi|ā ādas klubkrēslā.

Kamēr profesors Kerns atplēsa aploksni un lasīja vēstuli, viņa pavirši aplūkoja kabinetu.

Cik drūma istaba! Toties darbam te vajag labi veikties, jo nekas neatvilina uzmanību. Ar matētu abažūru segtā lampa apgaismo vienīgi rakstāmgaldu, kas nokrauts grāmatām, rokrakstiem un korektūru loksnēm. Smagnējās melnā ozolkoka mēbeles tik tikko var samanīt. Tumšas tapetes, tumšas drapē- rijas. Pustumsā tikai viz masīvajos skapjos sarindoto sējumu zeltītie burti. Vienmērīgi un līgani šūpojas senatnīgā sienas pulksteņa svārsteklis.

Ar skatienu apstājusies pie Kerna, Lorāna neviļus pasmaidīja: profesors pats pilnīgi atbilda kabineta stilam. Kerna drūmais, smagnējais, it kā no ozola bluķa iztēstais stāvs likās piederam telpas iekārtai. Lielās acenes bruņurupuča bruņas ietvarā atgādināja divas pulksteņa ciparnīcas. Viņa pelnu pelekās acis, rindu pēc rindas sekodamas vēstules tekstam, kustējās kā divi svārstekji. Taisnais deguns, taisnā acu un mutes līnija un kvadrātveidīgais uz priekšu izvirzītais zods piešķīra sejai tēlnieka kubista darinātas dekoratīvas maskas izskatu.

«Tāda maska labi greznotu kamīnu,» Lorāna nodomāja.

— Kolēģis Sabatjē man jau minēja par jums. Jā, palīdze man vajadzīga. Vai jūs esat ārste? Lieliski. Četrdesmit franki dienā. Alga katru nedēļu. Brokastis, pusdienas. Taču man ir viena prasība …

Ar kalsnajiem pirkstiem pabungājis pa galdu, profesors Kerns uzdeva negaidītu jautājumu:

— Vai jūs protat klusēt? Visas sievietes ir pļāpas. Jūs esat sieviete, un tas ir slikti. Jūs esat skaista, — un tas ir vēl ļaunāk.

— Kāds sakars …

— Vistiešākais. Skaista sieviete ir divkārt sieviete. Tas nozīmē, ka viņai divkārt piemīt arī sieviešu trūkumi. Jums droši vien ir vīrs. draugs, līgavainis. Un tad visi noslēpumi vējā.

— Bet…

— Nekādu «bet»! Jums jābūt mēmai kā zivij. Jums jāklusē par visu. ko te redzēsit un dzirdēsit. Vai jūs šo noteikumu pieņemat?

Es gribu jūs brīdināt: neizpildīšanas gadījumā sekas būs ārkārtīgi nepatīkamas. Ārkārtīgi nepatīkamas.

Lorāna bija apmulsusi un saintriģēta.

— Es esmu ar mieru, ja vien te nav …

— Noziedzības, jūs' gribat sacīt? Varat būt pilnīgi mierīga. Jums ne par ko nebūs jāatbild… Vai nervi jums kārtībā?

— Es esmu vesela …

Profesors pamāja ar galvu.

— Vai jūsu ģimenē alkoholiķi, neirastē- niķi, epileptiķi vai vājprātīgie nav bijuši?

— Nē.

Kerns vēlreiz pamāja ar galvu.

Viņa izžuvušais, smailais pirksts piespieda elektriskā zvana pogu.

Durvis klusi atvērās.

Kā attīstāmā foto platē Lorāna krēslainajā istabā ieraudzīja tikai acu baltumus, — pēc tam pamazām parādījās nēģera spīdošās sejas apveidi. Viņa melnie mati un uzvalks saplūda ar durvju tumšajām drapērijām.

— Džon! Parādiet Lorānas jaunkundzei laboratoriju.

Aicinādams sekot, nēģeris pamāja ar galvu un atvēra otras durvis.

Lorāna iegāja pilnīgi tumšā istabā. Noklakšķēja slēdzis, un telpu piepildīja četru matētu pusložu spilgtā gaisma. Lorāna neviļus piemiedza acis. Baltās sienas pēc drūmā kabineta žilbināja… Stikla skapji, kuros atradās spoži ķirurģijas instrumenti, mirdzēja. Aukstu gaismu strāvoja Lorānai nepazīstami tērauda un alumīnija aparāti. Siltas, dzeltenas gaismas atspīdumus meta pulētās vara detaļas. Caurules, spirāles, kolbas, stikla cilindri … Stikls, kaučuks, metāls …

Istabas vidu atradās liels sekciju galds. Tam blakus — stikla kaste, kurā pulsēja cilvēka sirds. No sirds stiepās caurules uz baloniem.

Lorāna paskatījās sānis un pēkšņi ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņu pārsteidza kā spējš zibens spēriens.

Viņā nolūkojās cilvēka galva — tikai galva vien, bez ķermeņa.

Tā bija piestiprināta pie kvadrātveida stikla plāksnes. Plāksne balstījās uz četrām augstām, mirdzošām metāla kājiņām. No pārgrieztajām vēnām un artērijām cauri atverēm stikla plāksnē uz baloniem stiepās pa pāriem sastiprinātas caurules. Resnākā caurule nāca no mutes un bija savienota ar lielu cilindru. Cilindram un baloniem bija krāni, manometri, termometri un citi Lorānai nepazīstami mērinstrumenti.

Galva, mirkšķinādama acis. uzmanīgi un skumji vērās Lorānā. Nevarēja būt šaubu: galva, atdalīta no ķermeņa, dzīvoja patstāvīgu un apzinātu dzīvi.

Kaut arī iespaids bija satriecošs, Lorāna pamanīja, ka galva ir apbrīnojami līdzīga nesen mirušā ievērojamā zinātnieka — ķirurga profesora Dovela galvai. Profesoru padarīja slavenu viņa eksperimenti, atdzīvinot no tikko miruša cilvēka atdalītus orgā-

nus. Lorāna ne vienu vien reizi bija apmeklējusi viņa publiskās lekcijas un labi iegaumējusi augsto pieri, raksturīgo profilu, cirtainos, ar sarmas sudrabu piebārstītos biezos, rūsganos matus, zilās acis … Jā, tā bija profesora Dovela galva. Tikai lūpas un deguns bija k)uvuši plānāki, deniņi un vaigi iekrituši, acis dziļāk iegrimušas dobumos un baltā āda ieguvusi tumši dzeltenu nokrāsu, kā mūmijai. Taču acīs pulsēja dzīvība, pulsēja doma.

Перейти на страницу:

Похожие книги

Читаем Profesora Dovela galva полностью

Profesora Dovela galva

Похожие книги

Все жанры