Profesora Dovela galva

Tiešām, pārmeklējot visu māju no pagraba līdz bēniņiem, nevienu citu galvu viņi neat­rada.

Atpakaļceļā no jauna vajadzēja iet cauri istabai, kurā atradās galva ar milzīgo de­gunu. Apbēdināts Dovels jau gribēja doties tālāk; izmeklētājs un Kerns viņam sekoja.

—   Pagaidiet! — Lorāna viņus apstādināja.

Piegājusi galvai, viņa atgrieza gaisa krānu un vaicāja:

—   Kas jūs esat?

Galva kustināja lūpas, bet balss neskanēja. Lorāna pavēra ceļu spēcīgākai gaisa strūklai.

Bija dzirdami šņācoši čuksti.

—        Kas te ir? Vai jūs, Kern? Attaisiet taču man ausis! Es jūs nedzirdu …

Lorāna ieskatījās ausīs un izvilka no tām divas blīvas vates pikas.

—   Kas jūs esat? — viņā vēlreiz vaicāja.

—   Es biju profesors Dovels.

—       Bet jūsu seja? — Lorānai no uztrau­kuma trūka gaisa.

—        Seja?… — galvai bija grūti runāt. — Jā … man atņēma pat manu seju … Maza operācija … zem ādas ievadīts para­fīns … Diemžēl… Šajā sakropļotajā galvas­kausa kārbā no manis ir palicis vairs tikai mans prāts… bet arī tas atsakās kalpot… Es mirstu … Mūsu pētījumi bija nepilnīgi… kaut arī mana galva nodzīvojusi ilgāk, nekā es to teorētiski biju aprēķinājis.

—       Kāpēc jums ir brilles? — pienācis jau­tāja izmeklētājs.

—        Pēdējā laikā kolēģis man neuzticas. — Galva pūlējās pasmaidīt. — Viņš man liedz iespēju dzirdēt un redzēt… Brilles ir gais­mas necaurlaidīgas … lai es neatklātu sevi viņam nevēlamiem apmeklētājiem… Noņe­miet taču man brilles …

Drebošām rokām Lorāna noņēma melnās acenes.

—        Lorānas jaunkundz… tā esat jūs? Svei­cināta, draudziņ! Bet Kerns teica, ka jūs esot aizbraukusi… Man ir slikti… Strādāt es vairs nespēju..,. Kolēģis Kerns man tikai vakar žēlsirdīgi pasludināja amnestiju… Ja šodien es nenomiršu pats, viņš apsolīja rīt mani atbrīvot . ..

Ieraudzīdama pēkšņi Artūru, kas stāvēja kā pārakmeņojies, bez asins lāses sejā, galva priecīgi izdvesa:

—   Artūr! Dēls! …

Uz mirkli galvas miglainais skatiens no­skaidrojās.

—       Tēvs, mans dārgais tēvs! — Artūrs pie­gāja pie galvas. — Ko ar tevi ir izdarījuši…

Viņš sagrīļojās. Larē atbalstīja draugu.

—       Cik . .. labi … Mēs vēlreiz ar tevi tikā­mies … pēc manas nāves… — profesora Dovela galva nosēca.

Balss saites tikpat kā nedarbojās, mēle tikko klausīja. Kad Dovels nerunāja, gaiss šņākdams nāca no kakla laukā.

—       Artūr, noskūpsti mani uz pieres … ja tev … nav … nepatīkami…

Artūrs noliecās un noskūpstīja.

—   Tā … tagad ir labi . ..

—        Profesor Dovel, — ierunājās izmeklētājs. — Vai jūs nevarat sniegt mums tuvākas ziņas par jūsu nāvi?

Galva paraudzījās izmeklētājā ar izdzies­tošu skatienu, acīmredzot lāgā neapjauzdama, kas par "lietu. Pec tam sapratusi lēni pavērsa acis pret Lorānu un nočukstēja:

—   Es viņai… stāstīju … Viņa zina visu.

Galvas lūpas pārstāja kustēties un acis kļuva miglainas.

—   Beigas! — sacīja Lorāna.

Kādu brīdi drūmā notikuma iespaidā visi stāvēja klusēdami.

—        Nu ko, mokošo klusumu pārtrauca izmeklētājs un, pagriezies pret Kernu, no­teica: — Lūdzu, sekojiet man uz kabinetu! Man jūs jānopratina.

Kad durvis aiz viņiem aizvērās, Artūrs smagi atlaidās krēslā blakus tēva galvai un aizklāja ar rokām seju.

—   Nabaga, nabaga tēvs!

Lorāna maigi uzlika viņam roku uz pleca. Artūrs strauji piecēlās un cieši paspieda viņas roku.

Kerna kabinetā atskanēja šāviens.

Aleksandrs Belajevs PROFESORA DOVELA GALVA

Redaktore Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. Krutoļs. Tehn. redaktore H Pope. Ķorektore R. Mežecka. Nodota salikšanai 1969. g. 30. decembrī. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 17. augustā. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70X90/32. 12,88 fiz. iespiedi.: 15,07 uzsk. iespiedi.; 14,41 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, TurgeNeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blau­maņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 2862. K 2

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu