Pūķa ēna. Princese

Bija diezgan grūti visu laiku atrasties pūķim mugurā, un neviens neatcēla dabiskās vajadzības. Katru reizi, kad mēs nolaidāmies, Frost izmantoja savu burvību, lai izveidotu mums vairāku istabu ledus māju. Ēdām līdzpaņemtos krājumus, uzsildītu un uzsildītu ūdeni. Jautra nodarbe bija kopīgā vannā. Finbar to radīja no ledus, izkusuša sniega un uzsildīta ūdens ar pūķa uguni. Pēc tam es negribēju uzreiz lidot, un mēs… Jā, jā, mēs mīlējām viens otru atkal un atkal.

Vienkārši bija garlaicīgi lidot, un es izdomāju šādu izklaidi — piecēlos kājās un balansēju pūķa mugurā. Tā ir tikai iesildīšanās. Tā nav katru reizi, kad tērējat laiku nolaišanās laikā. Sliktākais bija gulēšana lidojumā. Neskatoties uz siltajām mīkstajām segām, man nebija īpaši ērti, bet Frost mums stingri aizliedza nakšņot virsū. Finbaram bija vieglāk — viņš atpūtās, visu vadību nododot pūķim vai kā viņi to sauc?

No mana stāsta maldīgi varētu šķist, ka mums bija īsts medusmēnesis, kaut arī savdabīgs. Patiesībā ne viss gāja tik gludi. Pa ceļam sastapām diezgan daudz nodevīgu slazdu.

Kādu dienu man nācās kāpt augstu debesīs, lai pabrauktu garām veselam sniega dzīvnieku pūlim — pārsteidzošiem radījumiem, kas zināja, kā mainīt savu stāvokli. Bezķermeņu gari acumirklī sacietēja, pārvēršoties par miesas un asins radījumiem un atkal atpakaļ. Viņus piesaistīja siltums un dzīvība, tāpēc viņi uzbruka visam ganāmpulkam un ilgi vajāja, līdz Frosts sadusmojās. Pietika ar vienu ugunīgu zalvi, lai viņi atjēgtos un atpaliktu.

Tad nācās bēgt no sniega viesuļvētrām. Krāteri no zemes līdz pašām debesīm haotiski metās pa līdzenumu, draudot mūs aprakt zem tonnām sniega. Pat pūķis, iespējams, to nevarēja izdzīvot. Kamēr es kliedzu no šausmām un sajūsmas vienlaikus, Frostam un Finbaram bija jāuztraucas.

— Tu esi traks, Ēn! — pūķis man stāstīja vēlāk, kad beidzot bijām relatīvi drošībā.

— Man vienkārši patīk adrenalīns. Man ir tāds mīnuss, jā. Lai gan… Varbūt to tomēr var uzskatīt par vājprātu? Vai tu to dzirdēji, Finbar? Tava ēna ir nenormāla. Tagad dzīvojiet ar šo domu,” es slimīgi uzmundrēju, joprojām jūtoties iespaidā par viesuļvētrām, kas mūs gandrīz nogalināja.

"Frost, ja viņa būtu savādāka, viņa vispār nebūtu šeit ar mums," Finbars diezgan mierīgi piezīmēja.

"Vai es tiešām esmu pret to? Nē, protams, viņai labāk būtu mājās un ne šeit, bet… Pirmo reizi šeit lidoju kopā ar Ēnu. Tas tiešām ir daudz jautrāk. ES atzīstos."

Un kārtējā pienbaltā salna rītā, pilnīgi līdzīgā iepriekšējiem, beidzot tikām līdz barjerai!

Mirdzošais plīvurs, aiz kura stiepās Mūžīgā aukstuma tuksnesis, bija redzams no tālienes. Tas pieauga gandrīz līdz pašiem mākoņiem, izceļoties pat uz neticamā aukstuma gandrīz sasaldēto gaisa mākoņu fona. Skatoties uz barjeru, es uzreiz nesapratu, ka sals spieda vaigus un salst pirkstu gali biezajos cimdos, kas valkāti virs cimdiem. Finbar piespieda mani to visu vilkt, neskatoties uz protestiem, un tagad es tikai priecājos, ka viņš izrādījās tik neatlaidīgs.

Šķiet, kas tur slikts? Diezgan nevainīgas sajūtas, kuras piedzīvoju ne reizi vien, taču pēkšņi sapratu, ka man ir izdevies atradināt sevi no šiem ķermeņa signāliem, un nemiers neviļus iezagās dvēselē. Ko darīt, ja zobena radītais efekts ir īslaicīgs? Ja nu tas beigsies tieši šeit un tagad — visnepiemērotākajā brīdī, kas tad notiks? Vai Finbar var mani pasargāt no aukstuma? Vai tas viņam neļaus pabeigt savu misiju?

Tāpat kā jebkurš cilvēks, kuram ir bijusi saskarsme ar ekstrēmo sporta veidu, es aizliedzu sev domāt par sliktām lietām. Tad es pārdomāšu, kad mēs izkļūsim no šejienes dzīvi un veseli.

Barjera izskatījās pēc lentes bez gala vai malas, kas stiepjas abos virzienos. Tuvojoties tai, kļuva skaidri redzami salnu raksti, kas klāja visu virsmu. Attēla akcents bija ar ledu klāts stabs, kā gliemežvāks. Brīva bija tikai tieva, garā zelta smaile — vienīgā, kam bija krāsa šajā pilnīgi baltajā valstībā. Virs smailes atradās milzīgs neregulāras formas bruģis, no kura kā nesakopta bārda karājās lāstekas.

"Vai tā tam vajadzētu būt?" — tika uzklausīts Finbāra garīgais jautājums.

"Izskatās, ka akmenim ir atlicis daudz mazāk laika, nekā mēs domājām," sacīja Frosts.

– Čau, ko tas nozīmē? — jautāju, pārsteigta atklājot, ka manām lūpām ir ļoti grūti paklausīt.

Tas notiek, ja jums ir ļoti auksti. Bija laiks atzīties: man bija auksti. Ir šausmīgi auksti un nekas nepalīdz! Taču nebija vērts tagad novērst Finbāra un Frosta uzmanību ar viņu problēmām. Vakar pārrunājām, ka kristāla maiņas brīdī pūķim un cilvēkam jābūt maksimāli vienotiem. Apsolīju, ka sēdēšu mierīgi, kā pele, katram gadījumam piesprādzējusies ar speciālu jostu.

Ja godīgi, es biju pat nedaudz piesardzīgs. Šī josta varētu būt vajadzīga tikai vienā gadījumā — ja pārstātu darboties pūķa maģija, kas neļauj man nokrist. Bet… Viņai tagad vajadzētu mani pasargāt no vēja un aukstuma? Noteikti vajadzētu?

Un man ir auksti! Mammītes!