Pūķa ēna. Princese

Ceļš uz Rong Hall pili, Kirfarong Reach

Tikai tad, kad apsēdos uz ērtā karietes sēdekļa, sapratu, cik noguris esmu. Uznāca miegainība, un kājas zumēja ne mazāk kā pēc krogā pavadītas dienas. Cīnoties ar miegainību, noglāstīju puķu kaķēnu, kura murrāja kā īsts kaķis.

Ilsana, atmetusi galvu un aizvērtus plakstiņus, snauda. Nu, vai izlikās. Nys izskatījās visjautrākais no mums visiem. Apsēdusies uz pretējā sēdekļa, viņa paskatījās ārā pa logu aiz aizkara. Lai gan ko varēja redzēt piķa tumsā?

Kariete ritmiski šūpojās un ik pa laikam atsitās pret bedrēm. Pēkšņi atskanēja stiprāka kratīšana, un Ilsana panāca. Ar trulu skatienu palūkojusies mums apkārt, viņa sasita lūpas kā pēkšņi pamodināts cilvēks un atkal atmeta galvu atpakaļ uz speciālā spilvena, kas aizstāja ratos galvas balstus.

— Kas notika? — pagriezies, Nis jautāja pa speciālu logu karietes priekšējā daļā.

— Ritenis ietriecās akmenī, Siera. Izskatās, ka pa dienu te lija. Ir izveidojies neliels aizsprostojums. Neuztraucieties, mēs tiksim cauri,” paskaidroja kāds nevaldāms, apaļīgs vīrietis, apmēram piecdesmit gadus vecs, kurš bija mūsu šoferis.

Lai apstiprinātu viņa vārdus, ritenis aizdomīgi čīkstēja.

— Vai kaut kas nav kārtībā? — Es biju piesardzīgs.

— Viss kārtībā, njera. Mēs kaut kā tiksim līdz pilij. Tagad nepaies ilgs laiks.

Neskatoties uz šofera apliecinājumiem, incidents manā dvēselē izraisīja slēptu satraukumu. Man pat negribējās uzreiz gulēt. Tagad es kopā ar Nicu ieskatījos melnumā aiz loga, un kādā brīdī man likās, ka viņa uz mani skatās ar diviem degošu acu pāriem ar vertikālām zīlītēm… Mirklis, un acis pazuda, bet no pārsteiguma nodrebēju un aizvēru aizkaru.

Niisara, pamanījusi manu reakciju, kļuva piesardzīga.

— Nyera, kas tur ir?

— Nekas. Tā vien likās, ka kāds skatās. Nepievērsiet uzmanību…

Nis, neļaujot man pabeigt, satvēra mūs ar Ilsanu aiz apkakles un pievilka mani uz grīdas. Kučieris kliedza lāstus, un tajā pašā mirklī atskanēja briesmīgs sitiens, no kura kariete nostājās uz diviem riteņiem un gandrīz apgāzās.

Kariete raustījās, izlīdzinājās un vilkās, mētājoties pāri izciļņiem. Trieciens sekoja sitienam! Mēs tikām izmesti un atsitās pret sēdekļiem. Kaut kas aizdomīgi sprakšķēja, pēc tam karietes aizmugure strauji nogrima — aizmugures ass atdalījās. Zem apdullinošas rīboņas, kariete pēkšņi satricināja un apgāzās uz sāniem…

Vai esat kādreiz dzirdējuši zirga kliedzienu? Vai viņš nesmejas, bet tikai kliedz? Un es nekad negribētu to dzirdēt. Bija bail pat domāt par to, kas notika ar vīrieti apstarošanas telpā.

Mēs saspiedāmies kopā, un kalpone bija man virsū, un Ilsana bija zem manis. Tiklīdz mēs pārstājām kratīties, Niss nekavējoties nokāpa no manis un jautāja:

— Nyera Amira, vai tu esi dzīvs?

"Es domāju, ka jā…" es savukārt nomurmināju, aizripojot ar mums piesprausto Ilsānu. -Kur ir kaķēns? Ziedu? Kitija Kitija! — es saucu, pārliecinoties, ka mans krūtis ir tukšs.

— Kam tās ir asinis? — Nīza jautāja, un es paliku auksta, skatīdamies savā kleitā.

"Tas nav mans… Šķiet…" viņa nomurmināja, joprojām šokēta pēc pārvadājuma avārijas.

Man trīcēja rokas un kājas, sirds dauzījās kā traka. Sasitušās vietas sāpēja, bet šķita, ka nejutu nopietnus bojājumus.

"Es salauzu lūpu," Ilsana sūdzējās, viss viņas zods bija asinīs. — Nis, tu saspiedi manu kāju! Izkāpiet! — viņa savieboties prasīja un izņēma no kabatas kabatlakatiņu.

Kādu minūti, kamēr atjēgāmies, nekas nenotika, un tad ārā kaut kas mainījās. Atskanēja rūciens. Kaut kāds slīpēšanas troksnis. Bija dzirdamas kautiņa skaņas.

— Tur kāds cīnās! — izteicu domu, kas man ienāca prātā.

Bija arī tā, it kā dzīvnieki rūktu. Bet ne suņi, bet kaut kas lielāks. Un šīs skaņas man pārņēma māņticīgu vēsumu.

— Kas tas ir? — jautāju, skatoties uz meitenēm pa vienai.

"Es nezinu," Nīsara atbildēja, no kaut kurienes izrāvusi pieklājīga izmēra dunci.

Kad kariete nokrita, mēs atradāmies durvju pusē, un zvaigznēm nokaisītas debesis ieskatījās pretējā pusē izsisto logā. Turklāt viens stūris bija nopietni bojāts, un pa lielu spraugu varēja redzēt mirgošanu ārpusē.

Es piegāju tuvāk un paskatījos ārā, ko uzreiz nožēloju. Briesmonis ielidoja tieši mūsu redzeslokā, ko jūs pat neredzētu murgos!

Un nē, bailēm nav lielas acis. Jo dūšīgs muļķis ar lauvas ķermeni, neglīto sikspārņa purnu — nu, tāda īpaši briesmīga šķirne, atstāja neizdzēšamu iespaidu uz psihi. Un pāri visam šim ģenētisko pagriezienu rezultātam uz gaišo zvaigžņoto debesu fona šūpojās milzīga skorpiona aste!

Juzdams, ka skatos uz viņu, briesmonis lēnām, it kā ņirgājoties, devās uz karieti…

Es snovoju kā traks, bēgu no lavīnas, un tad aiz bailēm zaudēju spēju runāt un kustēties. Sastindzis, viņa skatījās uz tuvojošos nāvi un nevarēja atturēties.

Kāds tuvumā draudīgi gaudoja, šņāca un tad pēkšņi ar zobiem satvēra manu pirkstu! Pēkšņas asas sāpes atjaunoja spēju kustēties, un es atkāpos no bedres, cik ātri vien varēju.

Brīdis!