Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

Vai tagad saprotat? Man tikai likās, ka es kaut ko meklēju, pēc kaut kā tiecos. Selva jau pati par sevi ir gan mērķis, gan atalgojums, gan liktenis. Esmu atdevis tai visu — jaunību, talantu, mīlestību, veselību. Visu! Bet ko esmu sasniedzis? Nesteidzieties atbildēt! Vispirms padomājiet par manām acīm, kas redzējušas to, ko dzejnieki tikai neskaidri nojauš. Neaizmirstiet manu ādu, kas ar katru šūnu uztvērusi īstās »dzīves skarbo aromātu. Un mani nervi? Vai tie nebija mani nervi, kas, saspringti kā loka stiegra, ik stundas spēlēja ruleti ar nāvi? Un pretēji tradīcijai krupjē vienmēr paspēlēja… Nē, nesteidzieties tei'kt, ka neko neesmu selvā ieguvis.

Vispār, domājiet, ko gribat. Man netīk citiem uzspiest savas domas par visai abstraktiem ti'kumis'kā ideāla jēdzieniem. Labāk pastāstīšu par savu pirmo tikšanos ar selvu …

Šā stāsta pirmsākumi meklējami sirmā senatnē. No mums tos šķir vismaz divpadsmit gadsimtu. Es šai lietā tiku iesaistīts pirms deviņiem gadiem, un tādēļ man ir zināma cerība nenokavēt vismaz tās atrisinājumu.

Spilgti atceros to lietaino augusta dienu. Tikko aizstāvējis maģistra disertāciju vīrusu bioķīmijā, steidzos iepriecināt savu līgavu. Bijām saderināti jau sešus gadus. Ar šo dienu mums saistījās lielas cerības. Milzīgu rožu pušķi rokā, izmircis un laimīgs, atslējos ar muguru pie viņas durvīm, sataustīju zvanu un piespiedu podziņu. Durvis klusi atvērās, un es iekritu sava nākamā sievastēva apkampienos. Es to sapratu, kad pagriezos. Viņš ar zināmu nožēlu palūkojās uz savu smokingu un aicināja mani 'kabinetā.

Viesistabā šķindēja galda sudrabs. No virtuves plūda cepta tītara kairinošā smarža. Taču šīs nepārprotamās gaidāmā banketa pazīmes nespēja aptumšot manu līksmību. Atstājis rozes uz marmora galdiņa, plati smaidīdams, devos līdzi seram Henrijam.

Jāteic, ka manas līgavas tēvu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu virusologiem. Viņš bija Nobeļa prēmijas laureāts un universitātes profesors, turklāt arī mans šefs. Vai gan jāsaka, kādas jūtas mani pārņēma, kad iegāju viņa milzīgajā kabinetā?

Sers Henrijs mani aicināja apsēsties un pats nosēdās vecā, diezgan apbružātā krēslā ar šauru, augstu atzveltni. Nezin kādēļ nodomāju, ka šai krēslā sēdējis sera Henrija tēvs, vectēvs un varbūt arī vecvectēvs, kāds enerģisks un veikls viņas augstības karalienes Viktorijas diplomāts. It kā apstiprinot manas domas, no kabineta sienām klusēdami raudzījās viņa daudzie senči. Te bija eleganti dendiji, kas kādreiz greznojuši aug- stako aprindu salonus, stalti virsnieki koloniālā karaspēka formas tērpos un solīdi vīri ar vaigu bardu, kuri acīmredzot bijuši saistīti ar biznesu un parlamenta pļāpātavu. Dažos portretos bija attēlotas sievietes, ne sevišķi skaistas, toties ar tik tiešu un neatlaidīgu skatienu, ka viņu prasme neļaut sev nodarīt pāri neradīja nekādu šaubu. Šo dāmu acīm redzamā tikumība uz mirkli izraisīja manī vieglus drebuļus, un tikai doma, ka tas viss pieder jau senai pagātnei, samierināja ar viņām. Ar gandarījumu konstatēju, ka sera Henrija radinieku ģīmetnes un fotogrāfijas kabinetā aizņēma tikai vienu sienu, turklāt ne visu. Pārējā dzīves telpa nedalīti piederēja grāmatām. Tās bija sablīvētas no grīdas līdz griestiem, un kāds elegants ķīniešu plauktiņš ar grāmatām bija piemeties zem portreta, no kura raudzījās dāma augstā parūkā un ar kalsenu, nopūderētu kaklu.

—  Tātad … — sers Henrijs sacīja, rūpīgi nogriezdams galu dārgam cigāram, kas bija pelēks kā Velsas vītols.

Jautājoši palūkojos viņā. Viņš atbildēja ar mierīgu, pētošu skatienu. Man šķita, ka viņš mani sver uz neredzamiem svariem. Viņš laikam bija par kaut 'ko noraizējies, bet nez kādēļ nevarēja to pateikt tieši.

—   Tātad, — viņš atkārtoja, — oficiālais zinātnes kurss jums ir aiz muguras. Ko jūs domājat darīt turpmāk?

Es drusku apjuku.

—  Strādāt, protams … Nu, un mēs taču ar Ennu …

Viegla, tikko manāma ēna pārslīdēja viņa sejai.

—   Jā, jā, protams, es atceros, — viņš steidzīgi mani pārtrauca. — Bet kā jūs domājat strādāt?

—  Piedodiet? Es laikam jūs lāga nesapratu.

Sers Henrijs piecēlās un pagājās pa kabinetu, prasmīgi izgrozīdamies starp grāmatu sablīvējumiem. Sers Henrijs ir gara, pat |oti gara auguma cilvēks. Kad viņš iet garām, liekas, ka brauc divstāvu trolejbuss.

—    Redziet, — viņš iesāka joti pieļāvīgi un nesteidzīgi, — varētu turpināt jūsu disertācijas tematu, to attīstīt, meklēt jaunus virzienus …

Viņš brīdi klusēja, tad,' apstājies tieši manā priekšā, stingri un auksti teica:

—    Bet tas ir tukšs pasākums, ser. Jūsu darbs deva iespēju iegūt izsmeļošu informā- ciju par vīrusa B-II celmu. Tālāk pētīt tā struktūras īpatnības vai mēģināt noskaidrot, kāds ir šā vīrusa un dzīvās šūnas mijiedarbības mehānisms, nav nozīmes. Kamēr nebūs izstrādātas jaunas pētniecības metodes, ar to visu vienkārši nav vērts nodarboties. Jus pa kripatiņai vāksiet datus, kas labākajā gadījumā noderēs par' izejvielu mūsu teorētiķu abstraktajiem un tādēļ nederīgajiem secinājumiem. Jāmeklē kaut kas jauns. Ņemiet par paraugu…