Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

Iet kļuva arvien grūtāk. Turklāt viens karaibs kliboja un bieži apstājās atpūsties. Lai sevi uzmundrinātu, viņš košļāja gvarani lapas, bet beidzot arī tas vairs nelīdzēja. Tad viņi nolēma likties gulēt un agri no rīta doties tālāk. Taču rīts bija tik karsts, ka visu dienu vajadzēja pavadīt ēnā. Tikai pret vakaru varēja turpināt ceļu. Visapkārt rēgojās melni akmeņi, un no melno ezeru nedzīvā ūdens pret debesīm stiepās saules izbalinātas koku saknes. Ūdens ezeros bija gluds kā obsidians. Tikai retumis uzvirmoja loki, iz- klīzdami uz visām pusēm. Tur uzpeldēja ieelpot gaisu ezeru dibenā dzīvojošās aklās zivis.

Jau bija nakts, kad ceļotāji nonāca pie augstas, tornim līdzīgas klints, kas bija nosēta ar aukstām, violetām uguntiņām. Tādas ugunis reizēm iedegas augstu koku galotnēs vai virs svēto totēmu galvām. Neviens vēl tās nav redzējis uz klintīm, taču uz šās vientuļās klints tās parādījās katru nakti.

Vecajam karaibam bija aparāts, kas rāda ceļu. Pie klints šis aparāts vairs neklausīja. Tas virpuļoja kā jaguārs, kas izbaudījis dzeloņcūkas adatas. Tomēr vecais karaibs neskuma. Viņš priecājās kā bērns un apgalvoja, ka mērķis esot tuvu un neesot vairs tālu jāiet. Ne jau pirmo reizi viņam vajadzēja iztikt bez aparāta. Viņš prata atrast ce]u pēc zvaigznēm ne sliktāk par indiāni.

Nevar zināt, uz kuru pusi no šās klints karaibi būtu gājuši, ja neatskanētu tāla dunoņa. Tā atgādināja ugunsvēmēju kalnu draudus, kad tie, iekams sāk spļaut šķidru uguni, izmet gaisā smagus akmeņus un pelnus. Izdzirdis dunoņu, vecais karaibs kļuva nemierīgs un sacīja, ka jāiet tieši šīs skaņas virzienā. Un viņi devās uz ziemeļiem no torņa, tikai mazliet novirzīdamies uz austrumu pusi.

Sestajā dienā tie nonāca pie straujas upes, kas traucās starp klintīm, nesdama līdzi nelielus akmeņus. Vecais karaibs atkal nopriecājās un teica, ka viss esot pareizi: upe plūstot uz lielo ūdenskritumu, pie kura paceļoties selvas dievu rakstiem izrotātā klints.

Karaibi nolēma izdedzināt labu vienkoci. Viņi sameklēja piemērotu koku, nocirta to un ķērās pie darba.

Desmit dienas viņi nopūlējās gar laivu, līdz tā kļuva derīga braukšanai pa strauju upi. Iestūmuši vienkoci ūdenī, tie devās ceļā, cenzdamies turēties tuvāk krastam, lai, tiklīdz parādīsies ūdenskritums, ātrāk varētu piestāt malā un izkāpt laukā.

Taču viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Straume viņus tūdaļ satvēra un aiznesa. Laiva tika ierauta virpuļos un mētāta no krasta uz krastu. Kādā krācē tā apgāzās, un cilvēki iekrita ūdenī. Visas viņu mantas tūlīt nogrima. Tikai vecā karaiba dēls paguva satvert savu vinčesteru. Aizpeldēt līdz krastam nebija iespējams. Straujā upe nesa cilvēkus arvien ātrāk. Vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tikai noturētos virs ūdens.

Vecais karaibs bija maldījies. Upe netecēja uz lielo ūdenskritumu. Tā nogāja pazemē. Mutuļodams un kaukdams ūdens brāzās akmeņainā alā arvien dziļāk un dziļāk. Tumsā karaibi vairs nevarēja viens otru saredzēt, un neviens nezina, kāds bija viņu tālākais liktenis. Tēvs man stāstīja tikai par vecā balto virsaiša dēlu, ko upe iznesusi atkal dienas gaismā. Par citiem viņš nekā neteica.

Varbūt tie gājuši bojā, bet iespējams arī, ka viņš vienkārši nezināja, kas ar tiem vēlāk noticis. Tomēr jauno karaibu ūdens iznesa un izmeta krastā, kur auga spīdīga, svaiga zāle, kas nekad nenodzeltē un nesavīst. Cilvēks bija bez samaņas. Tāpēc viņš neredzēja spilgto, karsto sauli un nedzirdēja sev apkārt dūcam samtainās bites ar varavīkšņainiem spārniem.

Atguvis samaņu, viņš ilgi nesaprata, kā tur nokļuvis. Tad, kaut ko atcerējies, uzlēca kājās un metās meklēt tēvu. Viņš tā arī nebija izlaidis no rokām šauteni, un ūdens viņu izmeta krastā kopā ar ieroci.

Viņš lauzās cauri biezoknim, kas ietvēra mierīgo, majestātisko upi. Negribējās ticēt, ka tā ir tā pati upe, kas vēl nesen trakā ātrumā nesa vadību zaudējušo laivu. Lai cik arī viņš kliedza, neviens neatsaucās. Tad viņš, galvu nodūris, izmircis gāja prom no upes. Viņš neapjēdza, kurp iet, un nezināja, ko darīs tālāk.

Pēkšņi viņam mati uz galvas sacēlās stāvus tāpat kā negaisa laikā uz Lielās upes. Viņš pārlaida tiem pāri roku un dzirdēja iesprakstamies sausas dzirksteles. Dažu desmitu soļu atstatumā viņš ieraudzīja stāvu krauju. Melna bezdibeņa vertikālā siena pazuda bālganā mutuļojošā miglā. Pieiet pie bezdibeņa malas nevarēja. Priekšā atradās stikla siena. Kaut kas tāds iespējams tikai sapnī, un cilvēks mēģināja spert soli uz priekšu, bet tvirtais gaiss viņu atsvieda atpakaļ no stikla sienas. Jaunais karaibs satvēra vinčesteru un atvēzējies sita ar laidi pa neredzamo sienu. Tas pats savādais spēks izrāva viņam šauteni no rokām un aizsvieda tālu prom. Noliecies, lai to paceltu, viņš redzēja, ka daļa laides bija it kā nogriezta ar smagu un ļoti asu mačeti.