Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

Dzirdēju, kā šī skaņa plūda pāri selvai, nolaidās melnajā ūdenī un iesūcās melnajā bedrē pie klints,» bet nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Tās avots atradās visur un nekur, tāpat kā istabā ar matētiem logiem nevar pateikt, no kurienes plūst dienas gaisma.

Šķita, ka skaņa līst no debesīm, iztvaiko no ezera virsmas, birst no zālē čirkstošo sienāžu spārniņiem, smagi plūst no melnajiem stumbriem, kas sniedzas nezināmā tālē. No kurienes gan šī skaņa nāk? Tai vakarā man neizdevās to noteikt.

Tikai nākamajā dienā, kad skaņu gammai pievienojās šņākoņa, ar kādu ūdens brāžas no ugunsdzēsēju šļūtenes, sapratu, no kurienes nāk šī skaņa. Un tūdaļ atcerējos indiāņa stāstu. Viss bija pareizi. Gāju pa krastu ezeram apkārt, cenzdamies nezaudēt virzienu. Vajadzēja turēties uz ziemeļiem. Un «mazdrusciņ uz austrumiem». 2ēl, ka nebija laivas. Tas būtu pamatīgi saīsinājis ceļu.

… Tai dienā, kad šķērsoju melno plato, man bija palikušas tikai četrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vērša gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojošām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.

Kompasa adata kā reiz uz visiem laikiem uzvilkts mehānisms kustējās pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Pie skaidrajām debesīm ik pa brīdim uzliesmoja žuburoti zibeņi. Mati uz galvas kustējās, it kā tuvumā atrastos ārkārtīgi spēcīgs elektrostatiskais ģenerators. Savāds elektrisks fenomens, īstas zibeņu lamatas! Pat monocitie smilšu graudiņi uz bazalta virsmas bija sakārtojušies stingri orientētās joslās. Uzkāpis uz augsta bluķa, redzēju, ka smiltis novietojušās gar neredzamajām spēka līnijām gandrīz pareizās^ koncentriskās elipsēs. Izskatījās, ka tās būtu sakārtotas ar milzīgu grābekli. Un nekādas dzīvības. Tikai reiz ieraudzīju milzīgu, neglītu ķirzaku, kas, man parādoties, paslēpās zem akmens.

Atcerējos, ka Fosetam piederēja savāda statuete. Tā bija cilvēka figūra, ko apjoza lente ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Viņam šo statueti bija uzdāvinājis sers Raiders Hegards, tas pats, kurš sarakstījis plaši pazīstamos piedzīvojumu romānus «Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita» un «Skaistā Margareta». Hegards statueti bija pārvedis no Brazīlijas. Tādēļ Fosets ar zināmu pamatu varēja apgalvot, ka tā atrasta kādā no atstātajām pilsētām.

«Šai akmens figūriņai,» rakstīja Fosets, «piemīt savāda īpašība: katrs, kas to paņem rokā, tūlīt sajūt kaut ko līdzīgu elektriskai strāvai plūstam pa roku uz augšu, — tā ir tik spēcīga sajūta, ka daži cilvēki steidzas statueti ātrāk nolikt atpakaļ. Šās parādības cēloņi man nav zināmi.»

Varbūt Hegarda atvestā statuete darināta tieši šeit, no šā melnā bazalta, virs kura ik mirkli plaiksnās zibeņi? Kas lai zina, — varbūt mums nezināmi vareni spēki izraisījuši izvirdumu, kura gaitā izkusušais bazalts būtiski mainījies, ieguvis kādu īpašu polarizāciju?

Varbūt šā minerāla mikrostruktūrai piemīt sevišķas īpašības … Jespējams arī, ka nemitīgi liesmojošie zibeņi izraisījuši bazalta kristalizāciju ar anomālu režģa struktūru. Neesmu fizikas speciālists un neņemos par to spriest. Vajadzīgas precīzas struktūras analīzes, kristalogrāfiski pētījumi un daudz kas cits. Kādreiz tas viss tiks izdarīts un mīkla atminēta.

Mani tagad interesē cits. Daudz efektīgāka aina ir plato dinamiskais fenomens, kas, iespējams, kaut kādā veidā saistīts ar elektrostatiskajām īpatnībām. Te es domāju «stikla sienu», pareizāk, ūdenskrituma sienu, bet, izsakoties vēl precīzāk, strūklakas sienu …

Indiāņu leģenda nebija mānījusi. Es tiešām ieraudzīju «stikla sienu». Tā bija ūdens siena, caurspīdīga un gaiša kā stikls. Ieraudzīju to, tiklīdz biju šķērsojis plato, kas pret horizontu pacēlās arvien augstāk. Bet tās balsi dzirdēju jau ezera malā un traucos tai pretī caur purviem un brikšņiem, kā mēdz doties pretī bākas gaismai. Ar katru soli tā skanēja spēcīgāk, līdz beidzot kļuva tik varena, ka nomāca visas pārējās skaņas.

Plato izbeidzās bezdibeņa malā. Milzīgā ūdens spiediena noslīpētā krauja spīdēja kā labi ieziesta gigantiskas caurules iekšpuse. Kaut kur no dziļuma ar milzīgu spēku lauzās uz āru ūdens. Ceturtdaļjūdzes augstumā tas krita atpakaļ bezdibenī. Taču tā arī bija visa līdzība ar strūklaku. Neizprotamā veidā gaisā izsviestā strūkla tā paplašinājās, ka pilnīgi aizsedza visu krauju. Ūdens it kā izplūda pa tās virsmu un traucās lejup kā gluda, caurspīdīga siena. Tādas stiklveidī- gas strūklas bieži sastopamas Eiropas parkos, tikai šeit tās sfēriskās virsmas diametrs bija vairākas jūdzes liels.