Replikants

Sovakar Ghouls loti piedzeras, ko vins reti atlavas darit.

Pirmkart, nav viegli saindet nervu sistemu, ko atbalsta naniti. Otrkart, vinam nepatika reibuma stavoklis, tacu sodien atgriezas sajuta, ko citadi nevareja noslicinat.

Tas dzela, asinoja, grauza no iekspuses un atteicas apklust.

Ghouls dzera viens pats, ar katru bridi klustot drumaks. Viss notika uz atklatas terases zem milziga koka zariem, kas bija stipri cietis ilgstosa kara kaujas, bija mutaciju kroplots, tacu izdzivoja.

Milza apaksejie zari izstaroja vaju gaismu, kas, ta sakot, izgaismoja vieteja «kluba» gleznaino atmosferu.

Parasti vakaros seit pulcejas replikanti, kuri bija brivi no darba. Seit tika noslegti darijumi, planoti uzbraucieni, apspriestas nelielas kopienas problemas un aktualas vajadzibas.

Vini atklati izvairijas no spoka, uzskatot vinu par sociopatu: vins nevienam netrauceja, nedraudzejas, nekad nebija pirmais, kas uzsaka sarunu, un atbildeja tikai uz punktu (ja vins bija ieinteresets), bet sodien vins mainijas. savus noteikumus.

Vins kadu laiku veroja, ka Ignats un Maksims sarunajas, sezot pie talaka galda. Makss lielako dalu runaja, kaut ko paskaidrojot jaunpienacejam.

Ghouls piecelas, sastinga, ar roku tureja kresla atzveltni un tad nedrosi staigaja viniem preti.

«…pie ta atri pieradisi,» vina ausis sasniedza frazes fragments. «Ducis iebrukumu, un jus varesiet uzlabot savus nanites lidz otrajam limenim.»

– Maks, kluse! «Vels vilka vel vienu kreslu, panemot to no tuveja galda, un apsedas, noliecas uz prieksu, saspieda pirkstus kopa ta, ka vina locitavas kluva balti. – Neuzdrosinies izpust Ignatam pratu! Laujiet vinam paskatities sev apkart. Citadi tu vinam uzzimesi varaviksni…

– Kapec tu esi dusmigs? – Maksims bija parsteigts un aizvainots. – Mednieki ir prom. Barjera ir atjaunota.

– Maks, tu saprati. Labak saki patiesibu. Uzzime puisim istu attelu, piemeram, paskaidro, no kurienes nak killhunters? Vai jus domajat, ka vini ir dzimusi ar viniem?

– Ghoul, kas vispar par problemu?

Vins neatbildeja uz jautajumu, neatlaidigi paskatijas no zem uzacim uz Ignatu, uz mirkli notvera vina skatienu un tad peksni aizsmakusi ierunajas:

– Atcerieties, puisis, mes visi nakam pasaule ka manekeni. Bez pagatnes, bez merkiem, bez savas butibas izpratnes, bet par tadam temam te nav pienemts runat. Ne, ne, Maks, netrauce! – Vins atkal pieversas Ignatam. «Jus sodien nogalinajat piecus ruditus neliesus.» Kapec? Ka jus izlemat? No kurienes rodas prasmes? Kapec jus vispar traucejat?

– Nu es nezinu. Es vienkarsi nevareju nostavet mala. Ta ir problema?

«Ta ir jega,» atbildeja Voks. – Mums sakotneji bija ieprogrammetas kaujas apaksprogrammas. Jus isti neesat sevi sapratis, tapec nesaubieties, ka jusu darbibas kontrole ieprieks apmaciti maksligie neironu tikli. Bez prototipa identitates vini jus dzenas aprindas. No izbraukuma lidz izbraukumam. Sadi galu gala paradas killhunters. Nebeidzamas nanitu un modifikaciju medibas – paris menesu laika eksistences jautajumi pazudis pasi. Tu skatisies uz pasauli caur skata spraugu un lolosi sevi ar ceribu: vel nedaudz, vel viens uzlabojums, jauns nanitu limenis, un es visu sapratisu.

Vins apklusa, it ka noguris. Iestajas dzila pauze.

«Bet jus neko nesapratisit.» Nekad,» turpinot partraukto domu, Vezis atkal paliecas uz prieksu. – Apkart ir traku monstru pasaule. Dazus izkroplo genetiskas mutacijas, citi, dzenoties pec nanitiem, jau sen ir kluvusi par moraliem degeneratiem un slepkavam, citi vienkarsi nespej saprast, kapec vini pastav, un tapec apmierinas ar minimalam instinktivam vajadzibam – vini dzivo mezos un purvos ka dzivnieki.. Dzivnieki, kuri zina, ka rikoties ar ierociem.

– Ghoul, vai tu tiesam klusti traks? – Maksims bija sasutis. – Kapec tu esi likvidets?

– Ko es izdariju nepareizi? Kur tu meloji?

– Nu es nezinu…

– Aizveries!..

– Ko man darit? – Ignats izskatijas apmulsis.

«Neatkartojiet citu kludas,» atbildeja Voks. – Atrodiet sev merki, kas ir svarigaks par mikromasinam, un padariet tos tikai par lidzekli ta sasniegsanai, preteja gadijuma jus atri traks, dzenoties pec nanitiem.

– Ghoul, tu runa mulkibas! – Maksims to neiztureja. -Kas var but svarigaks par izdzivosanu?

«Kam ir Voks un kam Timofejs Ivanovics,» vins atcirta.

– Timofejs Upirevs? «Ignats nevilus nodrebeja.

– Vai tu mani atceries?

– Man liekas, ka zinu. Pareizak sakot, vins zinaja. Kaut kad pagatne.

– Tie ir prototipa atminas fragmenti. Atteli nejausi saglabati neirocipu slani. Pagatnes fragmenti, kurus nevar salikt veseluma. Es domaju, ka mans prototips bija ciesa kontakta ar izravienu replikantiem.

– Cik no mums tur bija?

– Septini. Ipasa grupa,» parliecinati atbildeja Ghouls. – Kadam uzdevumam – es nezinu. Vienota digitala telpa jau sen ir pazudusi – lielaka dala serveru ir iznicinati. Javac informacija no fragmentiem, bet pilniga pagatnes aina nav,» vins gribeja piecelties un doties prom, bet Ignats tureja aiz rokas:

– Uzgaidi minuti.

«Es jau pateicu visu, ko domaju un zinu.»

– Apsedies!