Replikants

Kamer vins sokets, pilniga neizpratne paskatijas apkart, kads, pamanijis brunota ragamuffina paradisanos, klusi pielida vinam aiz muguras.

Muca pieskaras man pakausi. Sajuta dega.

«Neraustieties,» svesinieks, neparadidoties redzesloka, ar veiklu kustibu panema pistoli. – Kurs tas? Ka jus tikat cauri barjerai?

Soks no negaiditas situacijas mainas joprojam mutuloja ar peksnu adrenalina piepludumu, un vins nebija pieradis teikt vardus skali. Es domaju diezgan sakarigi, bet balss saites mani pievila. Galu gala vinam izdevas aizsmacis un peksni izspiest:

– Es nezinu… Es gaju pa celu… cauri dumakai…

– Eh, neparpludini to. Barjera ir neparvarama. Kas tu busi?

– Nezinu…

– Vai tas ir manekens?

– Nezinu…

– LABI. Izdomasim. Virzieties uz prieksu, bet bez mulkibam.

Ieroca stobrs tagad atradas starp lapstinam. Asinis joprojam blavi dauzijas vina deninos. Pec nojauta vins saprata, ka spej izsist svesinieku, lai ari kads vins butu izradijies. Kad kads iedur jums mugura ar ieroci, atrausanas no saviena ir tehnikas jautajums. Vina refleksi burtiski mudinaja vinu rikoties, tacu vins atturejas.

«Puce, tas ir Makss,» aizsmakusi atskaneja balss. – Trauksme. Parbaudiet perimetru integritati. Pilseta svesinieks, izgajis cauri barjerai. Ne, es nezinu, bet es to izdomasu. Izskatas pec manekena. Sen nebiju vinus redzejis. Nac, tempu pats. Ja, sazinoties.

Mums bija jaiet talu. Starp glitajam majam izcelas pagatnes fragments. Kadas senas masivas konstrukcijas dzega, kas izlieta no betona, klata ar retam, laika novajinata. Pelekaja siena bija masivas durvis.

– Pieskarieties sensoram.

Tulit saka darboties domofons.

– Nu, kas tur bija pa nakti? – atskaneja neapmierinata balss.

– Ghoul, atveries. Mums ir jauns puisis. Izskatas pec manekena. Mums japarbauda DNS un naniti.

– Vai nevari sagaidit lidz ritam? Esmu aiznemts.

– Atveriet, es saku! Iespejams, perimetra izraviens. Man nav laika ar tevi strideties!

Elektriska sledzene noklikskinaja, un piedzina klusi cauksteja. Brunu durvis noslideja uz saniem.

Tiesi aiz slieksna atradas gaisa sluzu kamera. Zem zemas (nedaudz garakas par cilveka augumu) arkas ar noradi mirgoja sensoru bloks.

– Maks, vari iet, es pats izdomasu.

– LABI. Informejiet mani.

Piedzina atkal dungoja. Ardurvis aizveras un ieksejas durvis saka kusteties.

– Manekens, taisni uz prieksu un pa labi. Izmetiet savas drebes atkritumu tvertne, veiciet dezinfekciju un naciet tiesi pie manis uz parbaudi.

Atri, negaiditi notikumu paversieni izraisija klusu protestu. Sajuta naca no zemapzinas dzilem, it ka agrak neviens neuzdrosinajas to pasutit. Vismaz sadu negaidito psihologisko krasojumu situacija ieguva.

Vins nesteidzas izpildit noradijumus. Vins paskatijas apkart ar intereses un aizkaitinamibas sajaukumu.

Plasa telpa aiz sledzenes atgadinaja tirdzniecibas stavu. Gar sienam tika izveidotas holografiskas vitrinas. Uz tiem uzraditie prieksmeti izskatijas nesaprotami. Butiba seit bija apskatami mazi slegti korpusi ar skaidri salasamiem, bet bezjedzigiem markejumiem.

– Mums ir problemas? – acimredzot caur drosibas sistemu vinu veroja bunkura ipasnieks.

«Ne,» vins tik tikko apspieda trulas emocijas.

– Tad nesamaziniet atrumu. Purvi ir pilni ar visadam infekcijam. Tostarp cinas virusi.

Arguments skita parliecinoss. Labaja puse patiesam bija citas durvis. Vins klusiba sekoja noradijumiem. Vins iegaja sauraja telpa, iemeta lupatas atkritumu tvertne (ierice automatiski atvera tvertnes izvelkamo grozu) un sastinga.

Saspiestais gaiss izpluda no caurumiem sienas, nesot niecigu, asi smarzojosu balstiekartu, kas vairak atgadina miglu. Procedura aiznema ne vairak ka desmit sekundes. Sajutis vieglu dedzinosu sajutu, vins pieskaras savam vaigam. Rugaju pazudusi. Tomer, piemeram, iss apkalpes griezums ar tikko izaugusiem matiem.

Atkal iznaca paplate. Soreiz bija tiru apgerbu komplekts.

– Pasutiet. Tagad jus varat doties talak. Tikai bez mulkibam, labi?

Uz kurieni doties, kluva skaidrs, tiklidz vins atgriezas galvenaja zale. Vairakas holografiskas vitrinas izsledzas, bet to vieta siena atveras biezas durvis, aiz kuram tika uzstaditas vel vienas vartejas.

Nakama telpa izskatijas pec laboratorijas. Pamanijis pilienu sistemas un miksto caurulisu parpilnibu ar asinim, vins nevilus saspringa.

– Nu ko atkal? – Spoks paradijas aiz plaukta, kas bija piepildits ar augstiem caurspidigiem traukiem. – Vai tev ir bail no asinim?

Divaina kompleksa ipasniece izradijas kalsna, gara auguma un nedabiski izlocita, it ka saburzita.

– Neskaties uz mani. Starp citu, tas ir tiesi kaujas genetiska modifikatora ietekmes sekas. Sedies,» vins noradija uz kreslu. «No ka jus baidaties, es jautaju?»

– Man uzbruka. Divi sava veida mehanismi. Viniem bija lidzigas ierices.

– Purvos?

«Uh-huh,» vins joprojam neizlemigi staveja. Nepatikamas atminas prasija piesardzibu. Vinam nebija ne jausmas, kas ir sie cilveki un kadi bija vinu patiesie motivi, vai ne?

– Un ko tu izdariji? – Spoks apsedas pie kibernetiskas sistemas terminala, saliecies, darba ekranu ielenkuma.

– Es vinus abus nogalinaju.