Rietumos no ēdenes

Keriks neatbalstīja šo bezjēdzīgo naidu; pārāk ilgi viņš bija dzīvojis starp jilanē. Austošā diena atklāja tuvākā līķa seju: medniece, kuru bieži gadījies redzēt kopā ar Stalanu. Kerikam šermuļi pārskrēja pār kauliem, un viņš novērsa skatienu no viņas baisi uzplēstās rīkles. Drausmīgas skumjas sažņaudza sirdi, lai gan viņš nesaprata, par ko īsti sēro.

Kad Herilaks atkal pievērsām viņam, Keriks saņēmās un uzsauca:

- Vai mūsu vidū arī ir zaudējumi?

- Viens kritušais. Vai tā nav pilnīga uzvara? Tikai vienu ķēris indīgais dzelksnis. Pārsteigt izdevās pilnībā. Mēs esam paveikuši, ko plānojām.

- Ar to vēl viss nav galā, - Keriks aizrādīja, cenzdamies neļauties izjūtām. Viņš piebakstīja kubulam, uz kura sēdēja. - Te ir gaļa. Kamēr vien ārējais apvalks nav bojāts, tā nepūst. Esmu ēdis tādu. Garša ir šķērma, bet vai nu labāk badu mirt!

Herilaks domīgi atspiedās pret šķēpu.

- Tad mēs esam guvuši ne vien uzvaru, bet arī dzīvību. Ar to vēl vairāk tanu pārdzīvos tuvo ziemu. Man jāizsūta ziņneši pie samadiem un jāuzdāvina tiem šis dārgums. - Viņš pārlaida skatienu pār līķiem pieslānīto pludmali. - Ko te vēl var izmantot?

Keriks pieliecās, pacēla nosviestu hezocanu, notrausa smiltis no tā tumšā ķermeņa, pavērsa ieroci pret klajo jūru un saspieda. Atskanēja sauss sprakšķis, un dzelksnis aizlidoja viļņos. Domās nogrimis, Keriks pabakstīja sīko mutīti, un tā pavērās. Aizvēris to, viņš pasniedza šaujamo Herilakam.

- Savāksim nāves nūjas. Un dzelkšņus. Es parādīšu, kā tie izskatās. Mēs nevaram izaudzēt šīs lietiņas, bet, ja barosim tos, tie dzīvos daudz gadu. Indīgie dzelkšņi nonāvēs maragus tikpat viegli kā tanus. Bijuši mums šādi ieroči, neviens marags šonakt nebūtu izsprucis sveikā.

Herilaks aizrautīgi uzsita Kerikam pa plecu.

- Šī būs tikai viena uzvara no daudzām! Es tūlīt saaicināšu samadus.

Palicis viens, Keriks pacēla tuvāko dzēriena pūsli, veldzēja slāpes un pārlaida skatienu sajūsminātajiem medniekiem. Tā bija uzvara, tanu pirmā uzvara. Bet viņu neatstāja drūma nojauta, ka turpmākās uzvaras nenāks tik viegli. Keriks paraudzījās uz tuvējās fārgajas līķi, piecēlās un piespieda sevi ķerties pie pludmales pārmeklēšanas.

Lai pilnībā pārliecinātos, vajadzēja daudz laika. Viņš izbradāja pat ūdeni, aplūkodams tur guļošos liķus, un saņēmās pagriezt to sejas pret sevi. Pabeidzis viņš gurdi atslīga smiltīs.

Dažas jilanē izrādījās pazīstamas, pārsvarā mednieces, un bija pat viena, kuru viņš pazina kā laivu dresētāju. Bet to vienu pazīstamo seju Keriks bija meklējis velti. Tās še nebija. Viņš nolūkojās gar krastu uz dienvidiem, kur jau sen kā izzudušas aizpeldošās laivas.

Vienā no tām bijusi ari Stalana, par to nav šaubu. Šo sirojumu noteikti vadīja viņa, un tikpat noteikti viņa tumsas aizsegā paglābusi savu dzīvību.

Pienāks diena, kad viņu ceļi krustosies, — par to Keriks nešaubījās. Šī sakāve jilanē neapturēs. Drīzāk tā darīs viņas mērķtiecīgākas. Cīņa nav galā, tā tikai sākusies. Kerikam nebija ne jausmas, ar ko tā beigsies. Viņš saprata, ka tādu sadursmi, kāda viņus vēl gaida, pasaule nav pieredzējusi.

Mežonīga cīņa starp divām rasēm, kurām kopīga tikai viena lieta: neremdināms savstarpējs naids.

VII

nuakburzhou

kaseibur>ak umuhesn