RIETUMOS NO ĒDENES

Zvēra kažoks izrādījās mīksts un cirtains, bet tai pašā vakarā saceptā patreknā galiņa vai kusa mutē. Harhavola pēc mielasta laizīja taukus no pirkstiem un laimīgi urkšķēja:

-  Tikai reizi dzivē es biju ēdis kalnu govi. Lieliska! Bet ļoti grūti nomedīt. Tās dzīvo tikai augstu kalnos. Nu mums laiks padomāt par barību mastodontiem un malku sārtiem.

-  Malku arī? - Herilaks nesaprata.

-  Mēs kāpjam augšup. Drīz koku vairs nebūs, pēcāk pat zāle kļūs skraja un vārgulīga. Un kāds sals tur būs, kāda spelgoņa!

-  Tad jānodrošinās ar visu vajadzīgo, - Herilaks prātoja. - Bez teltīm šļūceņi ir patukši. Sašķīsim zarus un piekrausim pilnus. Arī zaļus zarus ar lapām - lop­barībai. Zvēriem nebūs badu ciest. Un kā ar ūdeni?

-  Par to neraizējies: sniega netrūks.

Kaut arī dienas joprojām pieturējās siltas, rītausmā nereti skatam pavērās apsarmojusi zāle, bet mastodonti neapmierināti mīņājās, izelpojot garaiņu mutuļus.

Ļaudis sāka žēloties, ka trūkstot elpas; vecais Freikens aizdusā skaļi sēca un, nespēdams vairs iet, vizinājās uz šļūceņa, bet Keriks jutās laimīgs un piepildīts, pats būdams par to pārsteigts. Dzidrais gaiss viņu priecēja tāpat kā kalnu klusums, kā klinšu skaudrās aprises pret debess piesātināto zilgmi. Tas tik ļoti atšķīrās no sutīgās tveices dienvidos ar svīšanu un knišļiem. Lai jau jilanē paliek viņu purvi un nebeidzamā vasara! Tas viņām lieliski piederas, turpreti šis novads kā dzīvesvieta tām jāatzīst par pilnīgi nederigu. Kāpēc gan viņas nevarētu atstāt šo svešo pasauli taniem? Keriks visu laiku neviļus vēroja debe­sis. bet sen vairs nebija redzējis ne milzu plēsoņas, nedz arī kādus citus putnus, kas varētu sekot viņu virzībai. Varbūt tiešām jilanē vairs neseko? Varbūt beidzot viņi ir drošībā?

-  Šī ir augstākā pāreja, - paziņoja Munans, norādīdams taisni uz priekšu. - Tur, kur tie mākoņi, kur šobrīd snieg. Tagad es atceros, kā mākoņi vienādiņ traucās turp no vakariem. Tur bieži krit sniegs, reti ir brīži, kad nesnieg.

-  Mēs nevaram gaidīt, līdz mitēsies snigt, - Herilaks prātoja. - Ēdamā un lop­barības palicis maz. Mums jāsarauj.

Garas un smagas dienas gājumā viņi sasniedza pārejas augstāko punktu. Svaigais sniegs vietumis slēpa sērsnu; mastodontu kājas bruka tai cauri un stiga dziļajās kupenās. Ļodzīgiem soļiem cilvēki un zvēri virzījās pretī mērķim lidz pilnigam spēku izsīkumam. Tumsa samadus pārsteidza pirms pašas virsotnes, un nācās pārlaist bezmiega nakti klajā nogāzē, klausoties neapmierināto dzīvnieku ignajos spiedzienos. Ugunskurus sakurt neizdevās, un ļaudis, ādās ietinušies, drebinājās lidz rītam. Ar pirmajiem saules stariem viņi atsāka gaitu, lai nesastaptu šeit savu galu.

Kaupres otrā pusē iet kļuva vēl grūtāk, jo nogāze bija krauja un apledojusi. Diemžēl ar kurnēšanu nepalīdzēsi. Ēdamais bija cauri, un mastodonti nepār­ciestu vēl vienu nakti sniegos. Samadi turpināja virzīties, taustīdamies caur mākoņu vāliem, kas vēlās preti pa kalna sānu. Pēcpusdienā viņi sasniedza akmeņainu krauju un atklāja, ka iet pa ripojošiem oļiem, bīstoties aizķert nesta­bilu klintsbluķi, ir vēl nepatīkamāk, nekā lauzties caur sniegiem. Tikai isi pirms tumsas ceļinieki iznira no mākoņiem un sajuta rietošās saules glāstus sejā. Tālu lejā pavērās skats uz ielejām, kaut kur vīdēja pat zaļš augājs.

Vēl ceļā pār viņiem nolaidās krēsla. Atpūta bija paredzēta tikai ugunskuru iekuršanai un lāpu sagatavošanai. Šaudīgajā lāpu gaismā samadi turpināja ceļu, līdz kājas sajuta, kā zeme kļūst mīkstāka un smagais pārbaudījums ir izturēts. Tad viņi apstājās nogāzē pie brāzmainas kalnu straumes, kur zemi klāja ciņi ar izspūrušām velēnām. Visi kā viens saļima zemē. Mastodonti taurēja un rijīgi plucināja zāles kušķus. Šovakar labi garšoja pat maragu kon­servētā gaļa.

Ļaunākais bija aiz muguras, gājiens caur ielejām izrādījās daudz vieglāks. Drīz vien viņi nonāca mežainā apvidū, un mastodonti piestūķēja vēderus ar zaļām lapām. Mednieki jutās laimīgi. Šur tur vīdēja pa govs pļekai, un vīri dievojās, ka drīz vien ēdis svaigu gaļu. Diemžēl kalnu govis bija modras un manījās projām, pirms mednieki piekļuva bultas šāviena attālumā. Tikai nākamajā dienā pļaviņās starp kokaudzēm viņi pielavījās stirnu pulciņam un pa- tapa divas noguldīt, pirms bariņš pajuka kur kurā. Stirnas nebija vienīgā ēdmaņa: visapkārt auga neredzētas priedes, kuru čiekuros slēpās saldi rieksti. Kalni pa­lika aiz muguras, un nākotne rādījās rožainās krāsās.

Nākamajā dienā upe atdūrās akmeņainā ezeriņā. Dubļos ap to vidēja pulka zvēru pēdu, bet izejas ūdenstilpei nemanīja: straume acīmredzot turpināja ceļu pazemē, kā jau tas dažkārt gadās.

-  Te nu mums jāapstājas, - Herilaks izlēma. - Te ir ūdens, ganības, un arī medībām jāsokas, ja nekļūdos. Samadi paliks šeit, bet mednieki dosies pēc svaigas gaļas. Te jābūt ogām un visādām saknēm. No bada pagaidām nav jābīstas. Mēs ar Munanu, kurš še jau bijis, dosimies palūkot, kas mūs priekšā gaida. Keriks arī nāks ar mums.

-  Jāpiepilda ādas maisi, - Munans aizrādīja. - Tālāk ir trūcīgi ar ūdeni, un tuksnesī tā nav nemaz.