RIETUMOS NO ĒDENES

Tā tas risinājās cauru nakti. Mednieki ar svaigiem spēkiem pa laikam nomainīja piekusušos. Keriks un Herilaks arī paši kādu nieku nosnaudās, tad modināja gulošos un veda visus atpakaļ, lai rītausmā sasniegtu savus akmens nocietinājumus.

Visu dienu viņi gaidīja uzbrukumu. Daži stāvēja sardzē, citi gulēja. Rīta cēliens pagāja mierīgi. Pēc pusdienas, joprojām uzbrukuma gaidās, Herilaku apsēda brīvprātīgie, kas vēlējās izlūkot pretinieka pozīcijas. Viņš visus atraidīja. Pat nedaudzu dzīvību zaudēšana nebūtu nekas apsveicams. Kad sāka jau krēslot, viņš un Keriks atkal ietinās baltas drānas apsējos. Viņi zagās, ik bridi gatavi atšaudīties, bet nekādu slēpņu nebija. Viņi piesardzīgi uzrāpās pa upes krastu un pacēla savas apsaitētās galvas virs kraujas.

Klajums bija tukšs.

Kā nākušas, tā arī nozudušas. Pēdas un dzīvnieku mēslu kaudzes norādīja uz pretējo pamali.

- Viņi ir projām! Mēs sasitām viņus lupatu lēveros! - Herilaks auroja, uzvaroši kratīdams dūres pret debesīm.

-  Nesasitām vis, - Keriks noteica. Aiz noguruma viņam sareiba galva. Viņš apsēdās zemē ar sakrustotām kājām un raušus rāva no sejas smacējošo audu­mu, bet acis palika piekaltas aizejošās armādas pēdām. - Viņi ir sakauti un atkāpušies. Bet viņi līdzinās indīgiem ērkšķiem. Mēs tos vienā vietā apcērtam, bet viņi citā vietā zeļ ar jaunu spēku.

-  Tad mums tie reizi par visām reizēm jāizrauj ar saknēm. Jāsasit tā, lai tie vairs neceļ galvas.

Keriks drūmi pamāja.

-  Tieši tas mums jādara. Un es pat zinu, kā tieši to izdarīt. Tagad sasauksim samadarus un sasku manduktus. Ir laiks noslaucīt jilanē no zemes virsas, kā viņas tīkoja izdarīt ar mums.

-  Mēs piesakām viņiem karu!

XXVII

Divi zēni, sviedriem noplūduši, līkņāja ap ugunskuru. Viņu uzdevums bija gādāt, lai badīgās liesmas nenoplaktu. Pa brīdim viņi piesvieda sausus žagarus, kas tūdaļ uzliesmoja, pielejot alas velves ar šaudīgu, zeltainu gaismu, un šķita, ka uzzimētie dzīvnieki kustas tai līdzi. Sanones vēl nebija, bet citi mandukti jau tupēja zem mastodonta attēla, - viņiem bija tādas tiesības. Arī Keriks, Herilaks un samadari bija sasēduši šaipus ugunskuram.

Liesmas otrā pusē drūzmējās mednieki, un aiz tiem - visi pārējie. Sanone tam bija piekritis, tiesa gan, visai negribīgi, jo saskiem bija parasts, ka visu izlemj mandukti, un viņš lāgā nespēja saprast, kāpēc samadariem nav tādas pašas teikšanas. Galu galā kompromiss tika sasniegts: vadība sēdēja vienā pusē, bet vienkāršā tauta - otrā. Saski pat neuzdrīkstējās baudīt šīs savādās kārtības priekšrocības, un tikai kāda saujiņa tumsā piezagās tuvāk un, paslēpušies aiz tanu pleciem, ieklausījās. Kaut kur ietaurējās mastodonts, un saski salēcās. Aiz prieka vai izbailēm, - kas to lai zina. Tālumā dimdēja smagi soļi, šūpojās lāpas, vīdēja tumši apveidi.

Drīz vien gaismas lokā ienāca mastodonti. Sanone veda Dūhu, kurai uz skausta sēdēja tanu zēns, bet saski lielajam dzīvniekam nepievērsa uzmanību: viņu skatus saistīja jaundzimušais tai līdzās. Sanone noglāstīja sīkuļa snuķi, un tumsā aizvilnīja sajūsmas murdoņa. Tad viņš pievienojās pārējiem pie sārta.

Armuna sēdēja tieši aiz medniekiem. Mazulis, ērti iemurcīts briežādas mugursomā, miegā šņākāja.

Keriks piecēlās un sāka runāt. Čala noklusa. Armuna piesedza seju ar rokām, lai neviens neredzētu viņas smaidu, viņas lepnumu. Sārtajā atblāzmā viņš izskatījās tik stalts un brašs, tik kuplu bārdu, tik krāšņiem matiem, ko apņēma haraža apsējs…

Kad iestājās klusums, viņš vērsās pie visiem klātesošajiem ar runu.

-   Vakar mēs apkāvām maragus. Šodien mēs tos aprakām, tātad ikviens klātesošais zina, cik pulka maragu krituši. Mēs tos kāvām un kāvām, un saujiņa izbēgušo ir devušies atpakaļ, no kurienes nākuši. Viņi nenāks atpakaļ, vismaz ne tik drīz.

Mednieki pavadīja šos vārdus ar atzinīgiem izsaucieniem, un, kad viņš teikto pārtulkoja, tumsā ierībējās sasku bungas. Keriks nogaidīja, līdz klausītāji rim­stas, un turpināja.

-  Viņi neatgriezīsies tik drīz, tomēr nav jāšaubās, ka pienāks laiks un nelaime atkal būs klāt. Nākamreiz viņi būs stiprāki, ar labākiem ieročiem. Un viņi vienmēr atgriežas. Viņi nāks atkal un atkal, un nerimsies, līdz mēs nebūsim beigti - visi kā viens. Neaizmirsīsim to. Un neaizmirsīsim arī tos, kuru vairs nav mūsu vidū.

Klusums sabiezēja. Ierunājās Herilaks, un viņa balsī skanēja rūgtums.

-  Tā tiešām ir. Keriks zina, ko runā: viņa samads bija pirmais, ko maragi iznicināja. Viņš vienīgais izdzīvoja, viņu vienu pašu maragi sagūstīja un turēja nebrīvē. Viņš iemācījās sarunāties ar tiem. Viņš zina maragu ieradumus, un mums visiem jāklausās, ja Keriks runā par maragiem. Jāklausās ari, kad es runāju par nāvi, jo es esmu še, un Ortnars ir še, bet viss pārējais samads ir pagalam. Mednieki, sievietes un bērni, un mastodonti - visi līdz pēdējam krituši no maragu rokas.

Herilaka vārdos skanēja sāpe, kas visus saviļņoja. Sanone, noklausījies tos Kerika tulkojumā, pacēla skatienu uz mastodonta attēlu un klusi čukstēja aizlūgumu par lielajiem dzīvniekiem.