RIETUMOS NO ĒDENES

Jūrā sabiedriskojušās, jilanē, gluži dabiski, nezaudēja kopibas tieksmi ari tad, kad no okeāna pārvācās uz cietzemi. Tolaik, tāpat kā tagad, vīrišķi, protams, bija tās pašas vienkāršās, mīlīgās radības, un tiem bija nepieciešama aizsardzība. Tad arī pludmales sāka apsargāt, jo vīrišķi, briedinot olas, bija kūtri un vārīgi. Barības bija pārpārēm, nekas nekavēja dzīves plauksmi. Patiesi, tad ari «izšķīlās laiks», - īstais, nevis tas šķietamais, kad dzīve bija vienkārša un rāma, pir­matnēja un gausa.

Šīs te agrīnās eksistences laikā rodami tagadējās jilanē zinātnes iedīgļi. Tas redzams šīs pilsētas Ērkšķu Sienā. Lai aizsargātu vīrišķus, tika ķerti lieli vēžveidīgie un ar tiem atbaidīti plēsoņas, - to spīles bija spēcigs aizsarglīdzek­lis. Jo pamatīgākas spīles, jo iespaidīgāka spēja aizstāvēties, tādēļ tika atlasīti prāvākie. Tajā pašā laikā tika izmeklēti stiprākie un aktīvākie koraļļi, lai aizsargātu krastus no jūras puses. Tagad zinām, ka tā sperti pirmie, neveiklie soļi ceļā uz attīstītu bioloģijas zinātni.

Lai nu kā, šī primitīvā eksistence bija lemta bojāejai. Tā kā jilanē cilts plauka un zēla, tai drīz vien kļuva par šauru šajā pirmajā pilsētā senjūras krastā. Izauga cita pilsēta, tad vēl viena un vēl…

Kad draudēja barības trūkums, saprātīgi bija iežogot laukus un audzēt gaļas lopus, kā arī aizsargāt tos no plēsoņām. To veikdamas, jilanē pierādīja savu pārākumu pār zemākajām būtnēm. Palūk, tiranozaurs - tāds pats plēsoņa kā mēs! Tomēr šie milzu truleņi varēja vienigi strauji vajāt un saplosīt upuri, vairu­mu medījuma miesas aizlaižot postā. Tie nedomāja par rītdienu, tie nerūpējās par ganāmpulkiem, nenodarbojās ar lopu atlasi. Viņi izrādījās bezjēdzīgi iznīcinātāji. Daudz pārākās jilanē bija saprātīgas saglabātājas. Zinātniecei visas dzīvības formas ir līdzvērtīgas, jo iznīcināt sugas nozīmē iznīdēt pašas sugu. Mūsu cieņa pret dzīvību redzama laukos ar daudzveidīgajiem lopiem - sugām, kas bez mūsu pūliņiem varētu būt izzudušas pirms gadu tūkstošiem. Mēs esam celtnieces, ne grāvējas, saglabātājas, ne patērētājas. Kad šie fakti apsvērti, top skaidrs, kāpēc mēs esam valdošā suga uz šīs planētas. Tā nav nejaušība, tikai neizbēgams apstākļu kopuma galarezultāts.

Jilanē fizioloģija

Lai saprastu mūsu pašu fizioloģiju, pirmām kārtām jāaplūko citu dzīvnieku fizioloģija. Vienkāršākie radījumi, kā vairums kukaiņu, ir poikilotermi, proti, tie ir vienoti ar dzivesvidi un to ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējam gaisam. Tāda termoregulācija var būt gana laba mazam radījumam, bet sarežģītākiem organismiem vajadzīga pastāvīgāka ķermeņa temperatūra. Šie dzīvnieki ir homeotermiski, t.i., to ķermeņa temperatūra ir nosacīti nemainīga un maz atkarīga no vides temperatūras. Jilanē pieder eksotermisko siltasiņu dzīvnieku grupai. Visi nozīmīgākie dzīvnieki pasaulē ir eksotermiski, jo šis ķermeņa temperatūras kontroles veids ir nesalīdzināmi pārāks par to, kas asta- zoiem, kuri uztur ķermeņa nemainīgo siltumu, nepārtraukti tērējot iekšējo enerģiju.

Mēs esam vienoti ar vidi un saglabājam ķermeņa temperatūras pastāvīgumu, izmantojot temperatūras dabiskās svārstības. Saltā rītā mēs tiecamies pēc saules; kad sasilstam pārlieku, ļaujamies vējpūtai, pavērsdamas pret sauli mazāku daļu ķermeņa virsmas; saslejam sekstes vai arī meklējam paēnu. Mēs darām to tik automātiski, ka vairs neievērojam ārējo temperatūras regulāciju tāpat kā elpošanu.

Pastāv arī daudzas citas mūsu fizioloģijas priekšrocības salīdzinājumā ar endotermiskajiem astazoiem. Bezgalīgie barības meklējumi, lai pieēdinātu asta­zou negausīgās šūnas, mūsu vielmaiņai nav vajadzīgi. Mūsu metabolisms izmainās atkarībā no apstākļiem. Piemērs tam ir mūsu garie ceļojumi ar arake­to. kad mēs vienkārši palēninām savus ķermeņa procesus. Subjektīvā skatījumā tad laiks paiet ātrāk un ik indivīde prasa mazāk barības.

Vispārliecinošākais jilanē unikālā fizioloģiskā pārākuma piemērs ir mūsu metabolisma nedalāmā saistība ar kultūru; mēs esam mūsu pilsēta, un mūsu pilsēta ir mēs pašas. Neviena nespēj dzīvot bez citām. Tas pierādījies ļoti reta­jos gadījumos, kad iestājas neatgriezeniskas fizioloģiskas izmaiņas, ja indivīde pārkāpusi kādu likuma pantu, nepieļaujami atkāpusies no jilanē dzives normām. Lai sodītu paklīdušo indivīdi, nekāda ārēja fiziska iedarbība nav vajadzīga. Soda atslēga slēpjas viņas pašas ķermenī. Eistaā, kas iemieso sevī mūsu pilsētu, kultūru un likumu kodeksu, atliek vien izraidīt grēcinieci no pilsētas un atņemt šai indivīdei vārdu. Pelnīti izraidītā tūdaļ pat ir pakļauta neatgriezeniskām fizioloģiskām izmaiņām, kas beidzas ar nāvi.