RIETUMOS NO ĒDENES

Enge hantēhei, agatē embokēka iirubushei kaksheisē, hēavvahei; hēvai'ihei, kaksheintē, enpeleiuu asahen enge.

Visprecīzākajam tulkojumam latviski jāskan dzejā, bet pasvītrosim, ka tulko­jums tomēr ir tikai aptuvens: No mīlas tēvišķās tu izstumta un devies jūrup klaidā nemīlīgā, aukstā; tās pirmās sāpes dzīvē tavā ir, bet pirmais tavas dzīves prieks te, medīblaukos saltos, sāļos, rast jaunas draudzenes un viņu pulka kvēlā mīlā silt.

Pamatatšķirības starp cilvēku un jilanē valodu ir tik lielas, ka tās dažam var būt nepārvarams šķērslis mēģinājumos apgūt jilanē valodu. Cilvēciskas būtnes, kas savā starpā sarunājas dažādās valodās, sāk saprasties, norādot uz lietām ap sevi un saucot tās vārdā: akmens, koks, lapa. Pēc zināmas saprašanās viņi nonāk pie darbībām: «Met akmeni, pacel lapu.»

Tā tas nenotiek attiecībā uz jilanē. Viņas nenosauc priekšmetus, bet tos apraksta. Lietvārdu «krēsls» viņas aprakstīs kā «neliels koka gabals, uz kura apsēsties.» Kur mums jālieto vienkāršs lietvārds «durvis», jilanē būs citāda va­lodas konstrukcija: «ieeja siltā vietā.» No otras puses, savukārt, tā varētu būt «izeja uz aukstu vietu».

Šādus jēdzienus nesaprata Isele. (Sk. 80. Ipp.) Viņa iegaumēja dažus vārdus, un tai bija pavirša nojēga par kontrolžestu lietošanu. Kad Vaintē mēģināja ar viņu runāt, viņa teica: (*) esekapen (t) yidshepen (y) yileibesat (r ) efenduuruu (1 ) yilsatuu (* ) yilsatefen.

To var tulkot tā: (zvaigzne) galvenā prasība; (uzkumpt) pavēle kādai runāt; (izstiepties) runas grūtību jēdziens; (izstiepties) dzīves turpināšanās jēdziens; (uzkumpt) runas spēju pieauguma jēdziens; (zvaigzne) valoda nozīmē dzīvību.

Tulkojums: «Es personiski un nelokāmi pieprasu: runā kā kāda no jileibēm - tām, kam valoda sagādā grūtības. Šādā veidā tu saglabāsi dzīvību un varēsi turpināt dzīvot. Valoda nozīmē izaugsmi! Lūdzu, saproti jel: valoda nozīmē dzīvi.»

Viss, ko Isele no sevis varēja izdabūt, bija: «has leibe ēnē uu.» Viņa domāja, ka saka: «man ir grūti runāt, lūdzu…» Tas kas no tā iznāca un diemžēl bija viņai liktenīgi, vairāk izklausījās pēc: «sieviete - vecums / sairums - pieaugums - piekāpība.» Viņas pielaistās kļūdas:

(1)   «man ir» šeit nenozīmē «es», bet «sieviete». Pārpratuma cēlonis ir tas, ka Enga brīžos, kad runāja par sievieti, norādīja uz sevi.

(2)   «leibe» patiesi nozimē «grūtības», ja tas teikts vienlaikus ar kontrolžestu, kurš satur zināmu samulsuma pakāpi, piemēram, «uzkumpt», «saliekties» vai «tupēt». Bez tā šī nozīme robežojas ar vecuma jēdzienu, kas nozīmē lejupslīdes procesu ne tikai jilanē valodā vien.

(3)   «ēnē» nebūt nenozīmē «runāt», bet gan «pieaugums», jo jilanē šīs idejas apvieno visai bieži.

(4)    «uu» bija bieži lietots apzīmējums iedrošināšanai, pamudinājumam Engas mācību stundās, bet tas nozīmē tādus jēdzienus kā «attīstīties», «cen­sties», «ķerties klāt». Tas nenozīmē «lūdzu».

Tā kā Iselei nebija astes, viņa nevarēja pareizi parādīt žestu «segt». Piedevām viņa vēl pieļāva fatālu kļūdu, atdarinādama Vaintē beidzamo - «zvaigznes» pozu, kas apliecina draudīgu pārākumu. Tādēļ Vaintē nosprieda, ka Isele teikusi kaut ko tamlīdzīgu: «Večas novīstot kļūst pielaidīgas» vai, iespējams, ka tā: «sievišķim novecojot, aug viņas piekāpība». Vaintē pamatoti zaudēja pacietību; viņas dusmas vēl pavairoja fakts, ka bijusi laipna pret šo lopiņu, kurš ne vien nezemojās, bet pat izslējās viņai pretī kā «zvaigzne».

Keriks, turpretī, teica tā:

( k ) esekakurud ( h ) esekyilshan ( i ) elel ( I ) leibeleibe. Kompleksā tas nozīmē (segt) pilnīgu riebuma pārtraukšanu ar (celties) lielu vēlēšanos runāt (neitrālā) ilgi jo ilgi (neitrālā) grūti-grūti.

To Vaintē saprata kā: «Es ļoti negribu mirt. Es ļoti gribu mācēt runāt. (Padevīgi.) Tas nākas ļoti ilgi, ļoti grūti.» Sākumā Vaintē neievēroja kontrolžestu «segt», jo Kerikam nebija astes. Toties viņa saprata «celties» un lēnām atskārta, ko viņš gribējis teikt.

Tani

Pasaules vēsture ir rakstīta tās iežos. Kaut pastāv vēl arī neatbildēti jautājumi, tomēr vispārējā mūsu planētas vēsture no paleozoja ēras līdz pat mūsdienām ir fiksēta fosilajās atliekās. Senās dzīvibas laikmetā - pirms 605 miljoniem gadu - vienīgās būtnes, kas mita seklajās, siltajās jūrās, bija tārpi, medūzas un citi bezmugurkaulnieki. Kontinenti tolaik veidoja monolītu laidumu, ko sauca par Pangeju.

Tieši tajos laikos dažas jūras radības veidoja kaļķa čaulas atbalstam un aizsardzībai. Iekšējo skeletu attīstība sekoja vēlāk, līdz ar pirmajām zivīm. Vēlākajām zivīm jau bija plaušas un daivveidigas spuras. Kad tās uzdrošinājās iznākt no jūras, šīs spuras ļāva tām izdarīt pirmo atspērienu pret sauszemi. Apmēram pirms 290 miljoniem gadu no tām attīstījās abinieki, pirmo rāpuļu priekšteči.