RIETUMOS NO ĒDENES

Engai tas viss šķita dabiski kā gaiss, ko viņa elpoja, kā sakrustoto un sav­starpēji papildinošos dzīvības formu bagātība, kas apņēma viņu no visām pusēm. Retumis viņa prātoja par to, par tā morālajiem aspektiem. Bet ne šodien, ne pēc tā, ko bija dzirdējusi. Dižošanās ar citas sugas iznīcināšanu! Kā viņa alka izrunāties ar šīm nevainīgajām plātīzerēm, izskaidrot viņām dzīves jēgu. likt viņām saprast, cik drausmīgs ir pastrādātais noziegums. Dzīvība ir nāves pretsvars, tāpat kā jūra ir debess pretsvars. Ja kāda atņem citam dzīvību, viņa nonāvē pati sevi.

Kāda fārgaja neziņā, kā vērsties pie Engas, paraustīja viņas savažotās rokas. Jaunuli mulsināja Engas sabiedriskais stāvoklis: viņa nesaprata, kā svešo jilanē uzrunāt. Enga bija augstu stāvoša persona, bet viņas plaukstas skāva važas kā pašām zemākajām. Neatradusi vārdus, fārgaja varēja pievērst Engas uzmanību tikai ar pieskārienu.

-  Eistaā vēlas, lai tu tūlīt nāc!

Kad Enga ienāca, Vaintē sēdēja varaskrēslā. Sēdekli veidoja pilsētas koka dzīvā miza. Uz galda viņai iepretim atradās atmiņas būtnes, un viena no tām savu taustekli virs neredzīgajām acīm bija iespiedusi jūgankšaā, atmiņas atskaņotāja, ādas krokā. Jūgankšaā klusi runāja, un vienlaikus tās organisko molekulu lēcā mirgoja kustīgs, melnbalts jilanē attēls. Jilanē bija ierunājusi ziņojumu atmiņas būtnē. Kad Enga ienāca, Vaintē apklusināja jūgankšaā un pacēla šķēpa uzgali, kas stāvēja tam blakus.

-  Nāc, - viņa sacīja, un Enga nāca tuvāk. Vaintē sažņaudza akmens šķēpeli rokā un pacēla virs galvas. Enga nenotrīsēja un neatrāvās atpakaļ.

-  Tevi nav baiļu, - Eistaā teica, - kaut arī tu redzi, cik ass ir šis akmens: ne sliktāks par mūsu griežamstiegrām.

Viņa novilka šķautni pār Engas valgiem, un rokas kļuva brīvas. Enga viegli paberzēja važu samocīto roku ādu.

-  Vai tu dod brīvību mums visām?

-  Negribi uzreiz par daudz! Tikai tev - jo man radusies nepieciešamība pēc lavām zināšanām.

-  Es nepalīdzēšu tev slepkavot!

-  Nav arī vajadzīgs. Slaktiņš ir cauri. - «Pagaidām,» Vaintē nodomāja, bet paturēja to pie sevis. Ja viņa runās, ik vārds atklās viņas domas pilnībā. Viņa nebija spējīga melot. Vēl vairāk - pats melu jēdziens viņai bija pilnīgi svešs. Vienīgais veids, kā jilanē turēja savas domas slepenībā, bija klusēšana. Vaintē jo ipaši labi pārvaldīja šo diskrēcijas formu. Tagad viņa lika to lietā, jO nevarēja iztikt bez Engas palīdzības.

-  Mums pienācis laiks mācīties. Vai tu kādu bridi nepētīji valodas pielietojuma jautājumus?

- Tu labi zini, ka es to darīju. Kopā ar Jilespeju. Es biju viņas pirmā audzēkne.

-   Biji gan. Pirmā un labākā. Pirms trupe sairdināja tavas smadzenes. Tu nodarbojies ar visvisādām blēņām, novērodama, kā bērni sazinās savā starpā, un reizēm mērkaķodamās tiem pakaļ, lai pievērstu viņu uzmanību. Es zinu, ka lu pat slepus noklausījies vīrišķu tērgas. Tas mani mulsina. Kāda jēga, galu galā, no šiem trulajiem radījumiem! Ko gan kāds varētu no viņiem mācīties?

-   Viņiem ir īpaša sazināšanās sistēma, ko viņi lieto, kad mūsu nav klāt. Citādāks izteiksmes veids…

-  Ne par to es runāju! Man nav skaidrs, kāpēc tādas lietas būtu jāpēta. Kāda lam nozīme, kā citi sarunājas?

-   Liela. Mēs esam valoda, valoda ir mēs. Ja mums tās nav, mēs esam mēmas. Tādas pašas kā dzīvnieki. Tieši šādi novērojumi un pārdomas atklāja man dižo Jūganinepsu un viņas mācību.

-  Būtu jau nu labāk turējusies tālāk no tā un turpinājusi savas valodas studi- jas. Un nemaisījusies tajā jezgā. Mums, kas vēlējušās kļūt par jilanē, jāiemācās runāt, kamēr augam. Tā nu tas ir, un citādi ne tu būtu tu, ne es būtu es. Bet vai var jaunu rādījumu iemācīt runāt? Šī doma gan izklausās ļoti stulba un atbai­doša. Bet vai to var izdarīt?

-  Var, - Enga noteica. - Pati esmu to darījusi. Viegli nav, vairums jaunuļu nevēlas tevi uzklausīt, tomēr izdarit to var. Es izmantoju apmācības metodes, ko lieto laivu dresētājas.

-  Bet laivas ir bezmaz tikpat stulbas kā apmetņi. Viss, ko tās mūžā spēj apgūt, ir pāris komandu.

-  Metodika jau tā pati.

-  Jauki, - Vaintē caururbjoši palūkojās caur acs kaktiņu un rūpigi izsvēra sakāmo. - Tātad tu varētu iemācīt dzīvnieku saprast un runāt?

-   Nē, runāt ne. Saprast gan. Dažas vienkāršas komandas, ja tam ir gana smadzeņu. Runāšanai vajag balss aparātu un smadzeņu rajonus, kādu dzīvniekiem nav.

-  Bet es esmu dzirdējusi kustoņus runājam.

-  Nevis runājam, bet atkārtojam iegaumētas skaņu secības. To spēj putni.

-  Nē, es domāju runāšanu. Savstarpēju sazināšanos.

-  Izslēgts!

-  Es runāju par kažokzvēriem. Smirdīgajiem astazoiem.

Enga sāka aptvert Vaintē nodomu un izrādīja sapratni.

-  Protams. Ja šiem radījumiem ir zināms inteliģences līmenis - un fakts, ka tie lieto rupjus roku darinājumus, liecina par to tad kāpēc gan viņi nevarētu sarunāties. Kāda negaidīta ideja! Vai tu esi dzirdējusi viņus sarunājamies?

-  Esmu. Un tev arī nebūs liegts, ja vien vēlēsies. Mums ir lidzi divi gabali. - Viņa pamāja garāmejošai fārgajai: - Uzmeklē mednieci Stalanu! Nekavējoties atved viņu pie manis!