RIETUMOS NO ĒDENES

Stalana nešķita pārliecināta.

-  Savvaļas zvēri arī baro savus mazuļus. Esmu redzējusi tos sadarbojamies medījuma vajāšanā. Pati savām acīm redzējusi. Tas nav pierādījums.

-   Varbūt nav. Bet es neļaušos tik ātri sajust vilšanos. Ja laivas saprot vienkāršas komandas, kāpēc gan lai šādi dzīvnieki nespētu vismaz to pašu!

-  Tātad tu viņus apmācīsi tāpat, kā apmāca laivas?

-  Nē. Es grasījos tā darīt, bet tagad vēlos sasniegt augstāku sazināšanās līmeni. Laivu dresūru veido dažu komandu izpildes pozitīva un negatīva stimu­lācija. Elektriskais šoks norāda uz kļūdu, kamēr barības kriksītis atalgo pareizu rīcību. Tāda dresūra ir gana laba laivām, bet es netaisos šos dzīvniekus dresēt. Es gribu ar viņiem sarunāties, abpusēji sazināties.

-  Runāšana ir ļoti sarežģīta lieta. Daudzas, kas jau atstājušas jūru, tā arī to neiemācās.

- Tev taisnība, medniec, bet viss jau slēpjas saziņas limenī. Jaunajām sagādā grūtības runāt kā pieaugušajām, bet tev jāatceras, ka jūrā visas jaunās tomēr savā starpā sazinās.

-  Tad māci šiem zvēriem bērnu valodu! To viņi varētu arī uztvert.

Enga pasmaidīja.

-   Pagājis daudz gadu, kopš tu vairs nerunā kā bērns. Vai atceries, ko tas nozīmēja? - viņa pacēla roku, un delnas krāsa pārauga no zaļas sarkanā. Tad tā atkal kļuva zaļa, un Enga pakustināja pirkstus.

Stalana iesmējās.

-  Kalmāri. Pulka kalmāru!

-  Tu atceries. Bet vai pamanīji, cik liela nozīme ir delnu krāsai? Bez tās teik­tais nebūtu saprotams. Vai šie kažokzvēri spēj mainīt savu delnu krāsu?

-  Nedomāju vis. Nekad neesmu redzējusi viņus tā darām. Lai gan viņiem uz ķermeņa ir sarkana un balta krāsa.

-  Tam varētu būt liela nozīme viņu valodā…

-  …ja tiem tāda ir, - Stalana nobeidza.

-  Lai notiek - ja tiem tāda ir. Man radījumi rūpīgāk jāpavēro, kad viņi atsāks izdot skaņas. Bet galvenais - jāpanāk, lai viņi drīzāk runātu kā jilanē. Sākot ar vienkāršākajiem signāliem. Viņiem jāapgūst valoda kopsakarībā.

Stalana ar žestu pauda neizpratni.

-  Es tiešām nezinu, ko tas nozīmē.

-  Tad es parādu, lai doma kļūtu skaidra. Ieklausies uzmanīgi. Sākam? Lūk - man ir silti. Tu saprati?

-  Jā.

-  Labi. «Man ir silti» - tas ir apgalvojums. Kopsakarība atklājas apgalvojuma daļu vienībā. Tagad es to pateikšu vēl lēnāk. Man… ir… silti… Es, šeku, kustinu īkšķi, vienlaikus pametot skatienu augšup, saku «silti» un viegli pasleju asti. Viss tas - balsī izteiktās skaņas un pareizās kustības - kombinējas, veidojot iztei­cienu kopsakarībā.

-  Neesmu nekad prātojusi par tādām lietām. Un, kā rādās, man galva iet riņķi, kad lūkoju to darīt.

Enga iesmējās un izrādīja atzinību par šo mēģinājumu pajokot.

-  Džungļos ārpus pilsētas es justos tikpat nelāgi kā tu valodas džungļos. Nav daudz to, kuras pēta šo lietu, jo tā ir tik sarežģīta un samudžināta. Es ticu, ka pir­mais solis uz izpratni ir apjausma, ka mūsu valoda īsumā atkārto filoģenēzi.

-  Nu gan man galva sāp. Un tu domā, ka tamlīdzīgi zvēri to var saprast, ja pat man nav sajēgas, ko tu tur runā? - Stalana norādīja uz radījumiem, kuri, iztukšojuši augļu ķirbi, klusi sēdēja pie sienas starp izsvaidītām mizām.

-  Es neko necentīšos uzsākt no sarežģītākā. Es tikai gribēju teikt, ka mūsu valodas vēsture iet kopsolī ar mūsu dzīves attīstību. Kad esam jaunas un pirmo reizi dodamies jūrā, mēs vēl nerunājam, bet jau meklējam atbalstu un draudzību pie savām efenbarus biedrenēm, kas devušās jūrā līdz ar mums. Pieņemoties prātā, mēs vērojam lielāko sarunas. Vienkāršas roku vai kāju kustības, delnu krāsas maiņa. Augot mēs apgūstam aizvien vairāk un, kad iznirstam no jūras, jau tiecamies visam citam, ko esam iemācījušās, pievienot izrunātas skaņas, līdz kļūstam par jilanē savas savstarpējās saziņas kopsakarībā. Te arī slēpjas manas grūtības. Kā lai iemāca mūsu valodu šiem radījumiem, kas nav izgājuši mūsu dzīves ciklu! Vai varbūt ir? Vai viņiem arī pēc piedzimšanas nāk dzives posms jūrā?

-   Manas zināšanas šajā jomā grūti nosaukt par pilnīgām. Ņem vērā, ka šī astazou suga mums ir galīgi sveša. Bet es stipri šaubos, vai viņi jelkad dzīvojuši ūdeni. Esmu gūstījusi un turējusi nebrīvē dažas prastākas un mazākas savvaļas sugas, kuras čum un mudž te mūžamežā. Rādās, ka viņiem visiem ir noteiktas kopigas iezīmes. Viņi ir ļoti silti, turklāt visu laiku.

-  Es pamanīju. Tas šķiet visai dīvaini.

-   Citas lietas nav mazāk dīvainas. Paveries uz šo tēviņu. Redzi, viņam ir viens pats kopulācijas orgāns, kuru nevar pieklājīgi ievilkt. Nevienai astazou sugai, ko jebkad esmu saķērusi, nav normāla, dubulta dzimumlocekļa. Un vēl: esmu pētījusi viņu vairošanās īpatnības - tas ir kas pretīgs.

-  Ko tu ar to domā?

-  Es gribēju teikt, ka pēc olas apsēklošanas mazos iznēsā mātīte. Un, kad tie izšķīlušies, viņa turpina tos pieturēt savā tuvumā un baro no mīkstiem orgāniem. Vai redzi? Tie izciļņi uz jaunās mātītes rumpja!

-  Dīvaini, lai neteiktu vairāk. Tātad tu domā, ka jaunuļi paliek uz sauszemes? Viņi nedodas jūrā, kā pienākas?

-  Tā gan. Cik esmu ievērojusi, tā ir kopīga iezīme visām astazou sugām. Viņu dzīves cikls rādās atšķirīgs no mūsējā visās jomās.