Saņņikova Zeme

«UN TOMĒR TĀ PASTĀV!»

Zinātniskās biedrības svinīgās sēdes pirmā daļa tuvojās nobeigumam. Ekspedīcijas locekļi, kuri bija meklējuši bez vēsts pazudušo baronu Tollu un viņa ceļabiedrus, sniedza ziņojumus. Katedrā pie sienas, ko greznoja biedrības dižciltīgo labvēļu un priekšsēdētāju ģīmetnes, patlaban runāja flotes virsnieks, kurš bija atgriezies no drosmīgā brauciena ar velboti pāri polārajai jūrai no Jaunsibīrijas arhipelāga uz Beneta salu, kur barons Tolls bija izcēlies krastā un pazudis bez vēsts. Uz referenta vīrišķīgās, skarbo polāro vētru aprautās sejas krita lampas zaļā abažūra pusēna, apgaismots bija vienīgi ziņojuma rokraksts uz katedras un flotes formas tērps ar zeltītajām pogām un ordeņiem.

Katedras priekšā aiz gara galda, ko sedza zaļa vadmala, sēdēja biedrības padomes locekļi — visi ievērojami zinātnieki un slaveni ceļotāji, kas mita ziemeļu galvaspilsētā. Pašā vidū sēdēja biedrības priekšsēdētājs. Likās, ka viņš, aizvēris acis, snauž, referenta vienmuļās balss ieaijāts. Nelielā zāle bija pārpildīta.

Referents jau bija attēlojis glābšanas ekspedīcijas gaitu un grūto ceļu no kontinenta piekrastes līdz Jaunsibīrijas salām, kad uz nartām uzliktā smagā velbote bija jāvelk pāri polāro ledu torosiem, aprakstījis vasaru Kotelnija salas krastā, kad vajadzēja gaidīt, kamēr jūra atbrīvosies no ledus, cīņu ar lediem pie salas krastiem un drosmīgo braucienu ar velboti pa jūru uz Beneta salu. Viņš stāstīja par šo drūmo, skarbo salu, ko visu gadu klāj biezi ledi, aprakstīja Tolla mājiņu un viņa atstātās mantas, kā arī citēja dokumentu ar salas aprakstu, kas beidzās šādiem vārdiem: «Šodien dodamies uz dienvidiem; pārtikas mums ir piecpadsmit vai divdesmit dienām. Visi veseli.»

— Tātad, — referents, pacēlis galvu, stingrā balsī sacīja, — tūkstoš deviņi simti otrā gada divdesmit sestajā oktobrī barons Tolls, astronoms Zēbergs un mednieki — jakuts Vasilijs Gorohovs un tunguss Nikolajs Djakonovs — atstājuši Beneta salu un devušies pa ledu uz dienvidiem, uz Jaunsibīrijas salām. Tomēr viņi nav tās sasnieguši — mēs tur neatklājām nekādas cilvēku pēdas. Kur gan palikuši drošsirdīgie ceļotāji? Nav nekādu šaubu, ka viņi gājuši bojā grūtajā gājienā. Oktobra beigās šajos platuma grādos saule vairs neparādās pie apvāršņa un tikai ap pusdienas laiku tumsu uz divām trim stundām nomaina mijkrēslis. Sals sasniedz četrdesmit grādu, bieži plosās purgas — niknas sniega vētras. Tomēr jūru vēl neklāj cieša ledus sega, un klīdledos visur paveras lasmeņi. Acīm redzot, ceļotāji sniega vētrā uzgājuši uz lāsmeņa, kas tikko pārvilcies ar jaunu, plānu ledu, un ielūzuši. Varbūt viņi gājuši bojā no bada, aukstuma vai zaudēdami spēkus cīņā ar torosiem, — suņu viņiem nebija, un vīri paši vilka nartas, kurās bija iekrauti kajaki un visas citas mantas. Vai arī, beidzot, mēģinādami polārajā naktī vieglajos kajakos pārirties pāri neaizsalušajai jūrai, ceļotāji, uznākot vētrai, noslīkuši. Lai būtu kā būdams, viņi atraduši mūžīgu dusu polārās jūras viļņos, bet par Saņņikova Zemi, ko Tolls tik ilgi un veltīgi meklējis, var teikt, ka tā nepastāv.

Referents nokāpa no katedras. Ziņojuma pēdējie vārdi bija radījuši klausītājiem drūmu noskaņu. Pēkšņi beidzamajās rindās kāds skaļi iesaucās:

— Un tomēr tā pastāv!

Zāle saviļņojās. Varēja dzirdēt jautājumus:

— Kurš to teica? Vai pazīstat šo savādnieku?…

Priekšsēdētājs pārlaida publikai stingru skatienu, paskandināja zvaniņu un, nogaidījis, kamēr zāle pierimst, sacīja:

— Uzaicinu biedrības kopsapulces dalībniekus un viesus ar piecelšanos godināt bojā gājušos drošsirdīgos ceļotājus — baronu Tollu, astronomu Zēbergu, medniekus Gorohovu un Djakonovu —, kuri ziedojuši dzīvību uz zinātnes altāra.

Visi piecēlās.

— Pasludinu pārtraukumu uz piecpadsmit minūtēm.

Pie durvīm sēdošie steidzās atstāt zāli. Padomes locekļi ielenca referentu, bet viens no viņiem, tuklais akadēmiķis Šenks, pazīstamais polārpētnieks, kurš bija organizējis barona Tolla ekspedīciju un devis tās locekļiem padomus, spraucās uz pēdējām rindām. Pārspēdams stumdīto krēslu rīboņu un drūzmas čalošanu, viņš spēcīgā balsī uzsauca:

— Es lūdzu to personu, kura ir tik pārliecināta par Saņņikova Zemes pastāvēšanu, atnākt pie manis parunāties!

Par atbildi uz šo aicinājumu no klausītāju pūļa iznira melnā blūzē tērpies jauns cilvēks melnīgsnēju, sīkām grumbiņām izvagotu seju, ko bija nokveldējusi saules svelme, bargs sals un spīvi vēji. Izspraucies pie Šenka, viņš pavēstīja:

— Es to teicu un, ja vajadzīgs, atkārtošu vēlreiz!

— Aiziesim uz bibliotēku! Šeit, tādā burzmā, mums nebūs iespējams parunāties! — sacīja Šenks, no kuplo, nokareno uzaču apakšas uzmezdams drosminiekam vērīgu skatienu.

Satvēris jaunekli zem rokas, akadēmiķis aizveda viņu pa sāndurvīm uz biedrības kanceleju bibliotēkas gala istabās.

Kanceleja bija tukša un klusa. Akadēmiķis apsēdās pie sekretāra galda, ar žestu aicinādams sarunas biedru paņemt otru krēslu. Aizsmēķējis papirosu, Šenks uzsāka sarunu:

— Es jūs klausos. Ko jūs zināt par Saņņikova Zemi?