Sargasi kosmosā

Apvidus mašīnā atradās vieta visiem. Gūsteknis tika iespiests starp Deinu un Muru, Kosti nosēdās pie vadības pults. Atšķirība no viņu pašu mašīnas te bija margas, pie kurām bija ļoti parocīgi turēties, kad mašīna žvadzēdama devās ceļa.

Deins uzmanīgi vēroja garam slīdošās krūmiem klātās nogāzes. Viņš nebija aizmirsis limbiešu uzbrukumu. Varēja jau but, ka viņi devas savās gaitās naktī. Bet, reiz iztraucēti, viņi varēja arī sēdēt slēptuvē, gatavi izrēķināties ar jebkuru nelielu grupu svešinieku.

Ieleja līkumoja un kļuva arvien šaurāka. Tagad apvidus mašīna gandrīz visu laiku virzījās pa strauta gultni, un ūdens laiku pa laikam uzšļakstījās uz platformas. Visas pazīmes liecināja, ka šis ceļš, tāpat kā ielejā pie drupām, tiek bieži lietots, — klintīs bija redzamas skrambas, un grants bija kāpurķēžu izrakņāta.

Strauts pēkšņi pārgāja nelielā ūdenskritumā, kurš ieplūda dīķītī, un ieleja izbeidzās ar stāvu klints sienu. Kosti izrāva vīkšķi no Snolla mutes.

— Nu, — viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus, — kas mums jādara, lai tiktu tālāk, gudriniek?

Snolls aplaizīja uzpampušās lūpas un atbildēja ar niknu skatienu. Lai gan sasiets un bezpalīdzīgs, viņš tomēr bija atguvis lielu daļu pašpārliecinātības.

— Padomājiet paši! — viņš atcirta.

Kosti nopūtās.

— Man nav nekādas patikas zaudēt laiku, puis. Bet, ja vajadzēs tevi padarīt mīkstāku, tas tiks izdarīts. Saprati?

Bet tad viņus pārsteidza kas cits. Kosti tikko bija noliecies pār Snollu, kad tikai kādu sprīdi no viņa galvas garām aizlidoja akmens. Cits, lielāks, trāpīja pa muguru gūsteknim, kas sāpēs griezīgi iekliedzās.

— Limbieši! — iesaucās Deins, izrāva hipnoizstaro- tāju un laida tā staru augšup pa nogāzi, no kurienes, pēc viņa domām, tika mesti akmeņi.

Cits akmens ar sparu atsitās pret mašīnas korpusu, un Vilkokss pārvēlās pāri bortam ūdenī, noraudams līdzi Ripu un cenzdamies paslēpties aiz mašīnas. Mura, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī, ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pēdu pēc pēdas apstrādāja klinti ar hipnoizstarotāju. Šķita, ka viņam ir neierobežoti daudz laika un viņš nolēmis šo darbu paveikt iespējami rūpīgāk.

So dīvaino aklo cīņu izbeidza Snolls. Kosti bija ievilcis viņu drošībā klints aizsegā un pārgriezis auklas, ar kurām gūsteknis bija sasiets, lai viņš varētu ātrāk kustēties. Taču gangsteris metās ārā no patvēruma un pieskrēja pie mašīnas vadības pults. Viņš uzsita ar dūri pa kādu taustiņu, un par atbildi tūlīt atskanēja augsts, griezīgs kauciens, kas gandrīz vai plēsa pušu bungādiņas; Deins tikai ar pūlēm noturējās, neaizspiedis ausis.

Tas, kas sekoja pēc tam, bija kaut kas neiedomājams — Deins kaut ko līdzīgu bija redzējis tikai televīzijas pārraidēs. Šķietami masīvā klints siena ielejas galā atvērās — viena tās da'ļa atvirzījās atpakaļ, un izveidojās melns caurums. Un, tā kā gūsteknis tam bija sagatavojies, viņš arī pirmais, izvairīdamies no Kosti ķetnām, pazuda šajās durvīs.

Izgrūdis neartikulētu rēcienu, mehāniķis sekoja Snollam. Arī Deins drāzās abiem pakaļ klints rīklē. No spilgtās Limbo saules gaismas viņi bija nokļuvuši pelēkā krēslā, kurā līdzīgi uz auklas savērtām krellēm mirgoja atsevišķi gaismas plankumi. Snolls, kurš izrādījās teicams skrējējs, atradās labu gabalu priekšā.

Nokļuvis taisnā gaitenī, Deins atjēdzās. Viņš pasauca Kosti, un viņa balss atbalsojās tukšajā telpā. Kamēr viņš vilcinājās, abi pārējie turpināja skriet pa krēslaino eju.

Deins, nevarēdams izšķirties, pagriezās atpakaļ uz izeju. Ja viņi tiks nogriezti no pārējiem, grupa būs kļuvusi vēl mazāka. Ko darīt — skriet pakaļ Kosti vai mēģināt atvest šurp pārējos? Viņš vēl pamanīja nesteidzīgā gaitā ienākam Muru. Un tad, Deinam par šausmām, izeja uz ārpasauli aizvērās! Atskanēja šķindoņa, kāda raksturīga, metālam saduroties ar metālu, un saules gaismu acumirklī nomainīja vakars.

— Durvis! — Deins metās uz apslēpto izeju tikpat enerģiski kā bija sekojis Snollam gaitenī. Bet, pirms vēl viņš bija to sasniedzis, Mura viņu apturēja ar spēku, par kuru viņš pavisam bija aizmirsis.

— Neuztraucies, — sacīja stjuarts. — Nekādu briesmu nav. Vilkokss un Senons ir drošībā. Viņiem ir hipnoizstarotāji, turklāt viņi zina, kā vajadzības gadījumā atvērt klinti. Bet kur ir Karls? Pazudis?

Muras balss Deinu nomierināja. Sis nelielā auguma cilvēks izturējās tik pašpārliecināti, ka pagaisa panika, kas bija likusi viņam skriet uz izeju.

— Kad es viņu pēdējo reizi redzēju, viņš dzinās pakaļ Snollam.

— Cerēsim, ka viņš to noķers. Man labāk patiktu, ja tagad Snolls atrastos pie mums, nevis kaut kur priekšā brīdinātu savējos.

Viņi steidzās tālāk un atklāja, ka gaitenis strauji pagriežas pa kreisi. Deins ieklausījās cerībā sadzirdēt skrejošu soļu troksni. Taču, kad tas atskanēja, uzreiz bija skaidrs, ka soļo viens cilvēks. Brīdi vēlāk parādījās mehāniķis. Bālajā gaisma, ko atstaroja gludās sienas, viņa seja bija ļoti mierīga.

— Kur ir Snolls? — vaicāja Deins.

Kosti saviebās.

— Viņš izkļuva cauri vienai no šīm nolādētajām sienām …