Savam brālim sargs

Izliekoties, ka nav pievērsis večuka vārdiem nekādu uzmanību, Piteks, iekšēji nožēlodams, nosvieda gaļu zemē un tad apstājās, lai to paceltu un notīrītu. Procesija gāja tālāk, un pilots tai sekoja: tomēr bija jāuzzina, kurp tad ved Šuvalovu.

Viņi nogāja kvartālu, iegriezās šķērsielā: Tur gaidīja divzirgu rati ar augstām malām un jājamzirgi. Ratu pakaļējo malu nolaida uz leju, Šuvalovam palīdzēja iekāpt, divi sargi iekāpa kopā ar viņu, tad malu aizvēra, bet pārējie* četri sēdās zirgos. Kučieris paņēma grožus, uzsauca, zirgi sāka kustēties, un rati aizripoja.

Piteks apstājās, pavadīja tos ar skatienu, pēc tam metās skriet, apsteidzot garāmgājējus. Skriet nāgās ilgi. Labi, ka jājēji neatskatījās; ratos sēdošie augsto malu dēļ nevarēja viņu redzēt. Beidzot rati izbrauca ārpus pilsētas, kučieris savicināja pātagu, un zirgi uzņēma riksi. Ceļš veda uz dienvidiem. Piteks saprata, ka šoreiz neko vairāk neuzzinās.

Tad viņš aizmeta prom smiltīs izvārtīto gaļas gabalu, nopūtās, pagriezās un ātrā solī devās uz norunāto vietu, kur bija jānolaižas kuterim.

f

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Es nevadīju kuteri uz turieni, kur pagājušo reizi (uz pilsētiņas nomali, pie slepenās takas uz mežu), bet pēc neilgiem meklējumiem atradu vietu, kur biju veicis izrakumus un atstājis savu segu un lāpstu. Tur mēs arī nosēdāmies; pirms lidot uz meža apmetni, man vajadzēja visu kā nākas apdomāt, galvenais — izšķirties par to, kas man būs jādara. Nekad, pat ne visnevaldāmākās fantāzijas brīžos, es nebiju sevi iztēlojies par tautas vadoni; gan manai godkārei, gan centieniem bija cita ievirze. Taču ne vienmēr tev tiek vaicāts, ko tu gribi, apstākļi mums bieži diktē savus noteikumus, dzīve iesviež mūs ūdenī, un tikai no mums pašiem atkarīgs, izpeldēsim vai noslīksim. Ja kopā ar tevi var noslīkt arī citi cilvēki, tad gribot negribot sāksi ķepuroties. Pašlaik mani gaidīja pamatīga ķepurošanās, un es gribēju iztēloties, vismaz aptuveni, kā man veiksies.

Pateicu Annai un Nikodimam, ka mēs te paliksim kādas pāris stundas. Viņi nopriecājās, jo pēc sadursmes — lai arī bez asinsizliešanas —, kuru pavisam nesen bijām pārdzīvojuši, visiem gribējās atgūties un paelpot sauso meža gaisu, lai galīgi izvēdinātu no plaušām skābenos pulverdūmus. Mūks paskatījās apkārt, pagājās šurpu turpu, tad paņēma manu lāpstu, ielēca manis iepriekš izraktajā tranšejā (es biju mēģinājis piekļūt ieejai kārtējās drupās), saspļāva rokās un sāka rakt. Viņš mācēja atrast mierinājumu smagā darbā, tā vienkāršajā ritmā, muskuļu rotaļā, lēnajā, soli pa solim, virzībā uz priekšu. Man, gluži otrādi, negribējās kustēties, sasprindzināties, un es lēnām gāju pa mežu, meklēdams ērtāku vietiņu, kur apsēsties un padomāt. Anna, brīdi vilcinājusies, panāca mani un sāka iet blakus, nerunājot, bet laiku pa laikam paveroties manī. Nezinu, ko viņa domāja, un necentos to uzminēt. Man vajadzēja koncentrēties savam uzdevumam un uz tiem cilvēkiem, kurus man nāksies samusināt un vadīt tālāk. Tomēr kaut kā- īsti negribējās, drīzāk — gribējās, lai gribētos, un es priecājos par visu, kas man neļāva koncentrēties un palīdzēja nedomāt. Tāpēc es priecājos, ka Anna nāk blakus.

Tā mēs gājām vairākas minūtes, un pēkšņi mani pārņēma savāda nerealitātes sajūta. Ar prātu es sapratu, ka patiešām eksistē gan Dāla zvaigzne, gan planēta un tās dīvainā mazā cilvēce, gan mūsu kuģis orbītā — elles mašīna ar uzvilkto mehānismu — un nāves draudi visiem. Sapratu — un tomēr nevarēju sevi piespiest noticēt faktu realitātei un sākt rīkoties. Man pašlaik reāls bija kas cits: rāmā vasaras diena, meža smarža, putnu spalgie kliedzieni un svilpieni, papardes lapas, kas trinās gar ceļiem, un skumjas dvēselē, un Anna tepat man līdzās.