Savam brālim sargs

— Kā tu zini, ka viņi nogalināti? Varbūt bijusi kāda slimība, un viņi nomiruši…

— Šeit atradusies pilsēta, ne tāda kā pašlaik — Līmenī. Te bijusi tāda pilsēta kā tajā pasaulē, no kuras atlidoju es, — pilsēta ar elektrību, plastmasu, ar daudzām lieliskām lietām, kuras jūs tagad tikai pūlaties izdomāt, lai gan cilvēki tādas pazinuši jau sen pirms jūsu dzimšanas! Kas iznīcinājis šo pilsētu un cilvēkus? Kas sagrāvis mājas? Mēs vai jūs? Kam te būtu jārunā par vardarbību?

Nu klajumā sacēlās īsta vētra. Dunēja balsis. Gaisā slējās dūres.

— Neticami! Pierādi!

— Varu pierādīt! Taču kāda jēga pierādīt — jūs esat tik pārliecināti par savas pasaules nevainību un negribat atzīt, ka esat kādreiz iegrūduši citam mugurā nazi!

385

— Pierādi! Ja noticēsim. j$

13 — 2043

— Kas tad būs? — es paķircināju.

— Tu teici, ka tā pilsēta bijusi tāda kā tavā pasaulē? Kā tas varēja notikt?

— Ļoti vienkārši: cilvēki taču ir atlidojuši šurp no manas pasaules. Tā pasaule ir tikpat daudz jūsējā kā mana! Aizlidojuši no šejienes, jūs nenokļūsiet svešumā, bet atgriezīsieties mājup!

Balsis klajumā pamazām pierima.

— Pierādi mums! Tūlīt pat! Ejam! Ja tev taisnība, tad..» tad runāsim tālāk. Iespējams, ka mēs tev piekritīsim.

— Labi, — es viņiem teicu. — Taču, atklāti sakot, kāda tam jēga? Jūsu ir daži simti, bet cik pavisam uz planētas iedzīvotāju?

— Protams, daudz vairāk. Bet mēs tad iesim uz galvaspilsētu. Teiksim, kliegsim cilvēkiem: mūsu Līmeņa pamatā ir asinis, tas nav godīgs Līmenis! Mūsu pasaulei jābūt tikai daļai no citas, lielas pasaules. Atgriezīsimies tajā, lai pēcāk, kļuvuši daudz stiprāki, atlidotu atpakaļ… un, iespējams, no jauna aizdegtu sauli, — ja jau šodien to var nodzēst, tad varbūt rīt cilvēki iemācīsies to no jauna aizdegt?

— Iespējams, kalēj.

— Parādi mums to pilsētu. Ejam, mēs tev sekosim!

>(! * *

Cilvēki pameta mežu.

Kolonna virzījās uz galvaspilsētu, un es to vadīju.

Tas bija savāds gājiens. Kolonna kustējās šķindot, čīkstot, svelpjot. Dīvaino priekšmetu konstruktori, Līmeņa pārkāpēji, devās uzbrukumā galvaspilsētai pilnā apbruņojumā.

Dārdēja rati ar tvaika dzinējiem. To bija četri, un katrs citāds.

Vienos ratos atradās draudīgs ierocis: resnā cilindrā izurbts milzums atveru, un ikvienā ievietots pulvera lādiņš un lode. No tādas konstrukcijas uz Zemes savā laikā radās ložmetējs. Toreiz cilvēki pārsteidzīgi nolēma, ka pienācis gals kariem …

Meža iedzīvotāji nesa šautenes, pielādētas nevis ar apaļām lodēm kā līdz šim, bet ar iegarenām, smailiem galiem. Šauteņu stobros bija vītnes, kas lodēm lika lidojumā griezties.

Cilvēku doma gāja pa reiz jau iemītu taku,- un tas mani neiepriecēja, taču nebija citas izejas.

Daži bija apbruņoti ar pilnveidotiem stopiem.

Cilvēki gāja, lai gāztu Līmeni un noslēgtu savienību ar mums — atlidojušiem augstas tehnikas civilizācijas pārstāvjiem. Tāpat kā es, viņi ticēja, ka civilizācija tos glābs, pat ja planētai jāiet bojā no neizturamas svelmes vai aukstuma.

Viņi bija saniknoti par to, ka Līmeņa Sargātāji līdz šim brīdim nebija darījuši neko, lai uzsāktu sarunas ar mums, atlidojušajiem, un tādā kārtā bija noniecinājuši visas tautas intereses.

Viņi bija saniknoti arī par to, ka visa viņu dzīve izrādījās kustība nevis uz priekšu, bet atpakaļ: jau pirms daudziem gadiem eksistējušas pilsētas, kurās pazina to, ko šodien cilvēkiem nācās meklēt, akli taustoties. Viņu civilizācija bija vardarbīgi, nodevīgi ievirzīta šajā gultnē, un pašlaik tā ietecēja nevis bezgalīgā okeānā, bet gan purvā ar sasmakušu ūdeni.

Cilvēki apņēmīgi soļoja.

13*

337

Es ar pilnām tiesībām gāju kolonnas priekšgalā, atstājis Annu mežā, biedrus — zem apšaudes, kuteri —« zēniem. ♦ s

Es biju aicinājis viņus iet, un tagad man varēja būt tikai kopīgs liktenis ar viņiem.

Zināju, ka uz Zemes viņi nepazudīs. Atri pieradīs, iekļausies daudzmiljardu cilvēces dzīvē un beidzot atradīs tur gandarījumu, atradīs neierobežotas radošās iespējas.

Aiz viņiem celsies visi pārējie šīs pasaules cilvēki. Atnācējiem no svešas zvaigznes viņi neticētu, taču savējiem noticēs.

Zeme var sūtīt eskadru.

Es gāju un pat dziedāju pie sevis.

Mani nemulsināja ieroči viņu rokās. Biju jau pats uz savas ādas pārliecinājies par to, ka tiem piemīt drīzāk simboliska loma. Šīs pasaules cilvēku uzskatiem un paradumiem jēdziens «nogalināt» bija svešs.

Gāju un dziedāju, un arī cilvēki man visapkārt dziedāja, un pēkšņi ar priecīgu izbrīnu uztvēru viņu dziesmā melodijas, kuras pats biju dziedājis jaunībā, — tātad kaut kas bija saglabājies. Tikai tagad šīs melodijas skanēja svinīgi kā himnas, jo tās piederēja jaunās tautas vēsturei.

Saule sildīja. Pāri ceļam vijās putekļi.

Gājiens devās uz galvaspilsētu.

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Līmeņa Sargātāju priekšraksts

Lai Skaistums ar tevi.