Savam brālim sargs

Vietām ķermeņi gulēja cits uz cita. Šeit bija grūti netrāpīt. Droši vien, arī atsitušās pret sienu, lodes tomēr sasniedza mērķi. Cik viņu te bija? Divdesmit? Vairāk?

Miers jūsu pīšļiem, planētas cilvēki. Brāļi — kā būtu teicis Mūks Nikodims. Mēs esam atlidojuši jūs glābt. Un glābjam. Atvainojiet, ja kaut kas nav, kā vajag…

Viņi izkļuva ārā no kuģa. Slēpņa nebija. Uve Jorgens tomēr lika iet pa vienam, izklaidus, turot automātus kaujas gatavībā. Tā viņi aizgāja līdz kuterim. Ne velti viņi- bija mašīnu tik labi nomaskējuši: acīmredzot pretinieks pat nebija to atklājis. Iespējams, ka arī bija ievērojuši, bet nolēmuši vispirms uzvarēt un tikai tad ķerties pie trofejām.

Mierīgi, bez steigas trijotne iekāpa kuterī. Apēda to, kas atradās ledusskapī. Pēc tam Uve Jorgens teical

— Nu, tad sāksim otro cēlienu.

Un ieslēdza starteri.

Pats to neapjaušot, Uve Jorgens mīlēja teātri. Viņš gan negāja uz izrādēm, bet jaunībā viņam bija patikuši lāpu gājieni, desmitiem tūkstošu rēciens stadionā, acumirklīgais nāves klusums — un atkal rēkoņa, un rokas, izstieptas uz vienu pusi, pret vienu cilvēku.

Viņam patika, kad simti un tūkstoši vienādi ģērbtu cilvēku soļoja, augstu vēzēdami kājas reizē, reizē, viens, divi, trīs! Kad vienlaicīgi pagriezās galvas un tika pacelti ieroči.

Savu nelielo izrādi viņš gatavojās uzvest pēc vislabākās sirdsapziņas.

% >H *

— Vai tā ir galvaspilsēta?

— Jā, •— Georgs apstiprināja.

— Tīri pieklājīgi pilsētiņa. Labi darīts, stūrman. Tagad kārtīgi piesprādzējieties.

— Ko tu gribi darīt?

—• Brīdināt par mūsu .vizīti.

Pagriezies viņš ar skatienu pārbaudīja, vai viņa rīko- jums ir labi izpildīts, izslēdza autopilotu un uzlika rokas uz pults. • •

— Nu tad… — viņš pavīpsnājis noteica.

Palielinādams "ātrumu, kuteris strauji tuvojās zemei.

Motori rēca.

— Turieties stingri! — pilots deva padomu.

Viņš strauji ievadīja mašīnu virāžā. īsie spārni drebēja. Bruņinieka ceļabiedriem likās, ka tie teju, teju atlūzis. Taču Uve Jorgens acīmredzot labi izjuta mašīnas izturības rezervi.;

Viņi joņoja virs pilsētas, sev pa priekšu veļot dārdoņas vilni. Dažus metrus zem viņiem zibēja jumti. No šī skata varēja noreibt galva. Georgs un Piteks neviļu3 aizmiedza acis. Uve Jorgens raudzījās uz priekšu. Viņš smaidīja.

— Stūrman!.—- viņš asi uzkliedza,

Georgs atvēra acis.

— Kur atrodas centrs?

Georgs paskatījās.

— Zem mums.

— Nolaižos!

Viņš izlīdzināja mašīnu tikai pirms pašas nosēšanās. Pār laukumu nogruva dārdoņa. Cilvēki panikā metās bēgt.

Uve Jorgens izslēdza motoru. - -

— Man pakaļ! — viņš nokomandēja.

Viņi izlīda ārā.

— Kā es mācīju!

Viņi nostājās pilotam aiz muguras, uzkāruši kaklā automātus un turot rokas uz tiem.

— Soļos marš!

Tieši viņiem priekšā bija vidējā ieeja Sargātāju namā.

Viņi pārsoļoja pāri laukumam un uzkāpa lievenī.

Vestibilā bija daudz cilvēku. Viņiem piesteidzās klāt Pitekam jau pazīstamais ierēdnis.

— Ko jums …

Uve Jorgens īsi pavēlēja:

— Klusu!

Ierēdnis apklusa.

Uve Jorgens nokomandēja:

— Pie Sargātāja! Žigli!

Ierēdnis pakāpās atpakaļ.

— Tas nav iespējams! Izklāstiet savu jautājumu.- ? » Nenoņemot automātu no krūtīm, Uve Jorgens izšāva

kārtu. Uz grīdas nobira griestu apmetums.

— Vai skaidrs? — pilots pavaicāja. Ierēdnis klusēja.

— Pie Līmeņa Sargātāja, žigli!

Ierēdnis pārlaida skatienu abiem pilota pavadoņiem. Viņi stāvēja klusu, taču viņu rokas, kas gulēja uz automātiem, ierēdnim likās ļoti izteiksmīgas.

— Vai arī jūs esat no … tiem? — viņš nomurmināja, neslēpjot bailes.

— Tu vēl uzzināsi, no kādiem mēs esam! — Uve Jorgens draudīgi solīja. — Vai man būs ilgi jāgaida?

— Bet… viņa nav!

— Ved!

— Kā vēlaties, bet viņa patiešam nav! Viņš ir.. Traukā!

— Es tevi pašu traukā iedzīšu, — pilots teica. — Un tur tu paliksi, kamēr tevi izlies mēslainē. 2igli!

Un viņš sakustējās, gatavojoties ņemt nost automātu.

— Lūdzu, — ierēdnis klusu noteica. — -Es jūs aizvedīšu.

— Ej pa priekšu. Un rādi!

Ierēdnis paklausīgi aizsteidzās pa priekšu. Trijotne soļoja aiz viņa stingrā ierindas solī. Uvem Jorgenam patika teātris, un viņš zināja — vai arī domājās zinām —, kas tieši patīk cilvēkiem.

Cilvēkiem patīk, ka viņus komandē. Tie, kuri komandē, uzņemas arī atbildību. Cilvēkiem nepatīk atbildība. Trijotne maršēja pa bezgalīgu gaiteni. Apstājās dzelzs durvju priekšā.

— Atvērt!

Ierēdnis paklausīgi atvēra. Viņa rokas drebēja.

— Uz priekšu!

Kāpnes. Aizrestots laukums.

— Ej pa priekšu!

— Tūlīt, tūlīt… Vienu mirkli. f r

Ierēdnis ņēmās ap atslēgām. Tad pievērsa seju pilo-ī tam, samocīti smaidot.

— Jāizlādē … citādi. *.

— Ātrāk!

— Tūlīt, tūlīt… Beidzot restes pacēlās.

— Uz priekšu! Atkal gaitenis. Atkal dzelzs durvis.

— Atvērt!

Durvis atvērās. Aiz tām atradās kabinets. Uve Jorgens paraudzījās Pitekā. 1 — Vai šeit?

— Jā.

Viņi iegāja, skaļi un saskanīgi klaudzinot papēžus.- Šeit joprojām stāvēja galds, pie sienas — skaitļotāja pults. Skaitļotājs darbojās. Neviena nebija.

— Kur viņš ir? Ierēdnis paplēta rokas.

— Es jau jums teicu: viņa nav.:

— Kad būs?

— Jābūt…